tv3.lv

Kaķis, kurš nekad nesmaida – drūmais Bjorns

Daudziem vērīgākajiem apmeklētājiem, kuriem ekspozīcijā netālu no tīģeriem palaimējies pamanīt Centrālāzijas stepes kaķi manulu Bjornu, viņš kļuvis par teju vai mīļāko zoodārza dzīvnieku, norāda Rīgas Zoodārzs.

26. janvārī 14:09

Neskatoties uz to, ka Bjorns vienmēr izskatās drūms, par kaut ko pārsteigts un, patiesību nenoslēpsi – arī resns – zoodārza apmeklētājiem kaķis iekritis sirsniņā.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Manuls Bjorns ir dzimis 2014. gada 1. aprīlī “Nordens Ark” zoodārzā Zviedrijā un, diemžēl, šobrīd dzīvo viens. Viņš pats gan to pārāk nepārdzīvo, jo, kā jau kaķi, arī manuli ir izteikti vientuļnieki.

Savvaļā manuli sastopami Centrālāzijas akmeņainajās stepēs no Irānas līdz Ķīnai, kur tie galvenokārt medī svilpējzaķus, murkšķus un citus, sīkākus grauzējus. Diemžel arī pašus manulus cilvēki gadu simtos ir uzskatījuši par iekārojamu medījumu to siltā un biezā kažoka dēl. Tā rezultātā šo savvaļas kaķu skaits ir ievērojami samazinājies.

Vērojot manulu, nevar nepārsteigt tā skatiens. Tas šķiet drūms un pārsteigts, jo manulam, atšķirībā no citu sugu kaķiem, acs zīlīte ir apaļa, nevis vertikāla. Kombinācijā ar īso, it kā saplacināto purnu, kaķa ”seja” nepauž nekādas emocijas, norāda zzodārzā.

Maldīgs ir arī priekštats par Bjornu, kā par resnu runci, kuru nomoka liekais svars. Manulu vilna salīdzinoši ir visgarākā no visiem kaķiem. Pie tam, pavēderē tā ir divkārt garāka, veidojot savdabīgu ”guļamspilvenu”. Īsais, mucveidīgais rumpis un īsās kājas manulam ir lieliska piemērošanās dzīvei akmeņainā, skarbā stepē ar skarbiem vējiem un salu, kur paslēpties var vien akmeņu spraugās vai murkšķu alās.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm