Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Varonīgā stāsta par vakcīnu, kas izskauž slimību, nebūs. Ko zinām par pandēmiju beigām?
Kopš 2020. gada 11. martā Pasaules Veselības organizācija jauno koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pasludināja par pandēmiju ir pagājuši vairāk nekā divi gadi. Šajā laikā piedzīvots daudz: neskaitāmi saslimušie, augsta mirstība, vakcinācija, slimnīcu pārslodze, stingri ierobežojumi, bet galu galā draudīgās statistikas kritums un vairuma ierobežojumu atcelšana. Covid-19 joprojām ir pandēmija, taču jo ilgāk ar to sadzīvojam, jo biežāk izskan jautājums – kad tas viss beigies?
Lai mēģinātu izprast Covid-19 pandēmijas beigas, medicīnas vēstures pētnieki padziļināti izzina mēra, melno baku, spāņu gripas un arī SARS epidēmijās, jo, kaut arī šo slimību ierosinātāji ir atšķirīgi, sabiedrības atbildes reakcijas uz epidēmijām gan pagātnē, gan šodien ir līdzīgas, “tv3.lv” stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas vēstures institūta docente un Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Uzreiz gan jānorāda, ka, pavisam reti vēsturē epidēmiskās slimības ir izdevies pavisam iznīdēt. Daudz biežāk mēs ar tām turpinām sadzīvot kā ar endēmiskām slimībām, kuras esam iemācījušies kontrolēt.
Vienīgais izņēmums ir melnās bakas, kuras mērķtiecīgas cilvēka darbības rezultātā ir iznīdētas – kopš 1977. gada nav reģistrēts neviens jauns baku saslimšanas gadījums. Visas pārējās pagātnes epidēmijas mūsdienās ir sastopamas un kādā brīdī, kādiem cilvēkiem un kādā noteiktā pasaules vietā var būt aktuālas.
Informācijas par vēsturisko pandēmiju beigām – maz
Cenšoties vilkt paralēles ar Covid-19 pandēmiju, lūdzu Lībietei kādu no vēsturiskajām pandēmijām paņemt kā piemēru un apskatīt tās sākumu, attīstību un beigas, taču viņa uzreiz paskaidro – klasiskais, lineārais naratīvs infekciju slimību gadījumā visbiežāk nestrādā.
“Medicīnas vēstures pētnieki pēdējā laikā arvien vairāk pārskata “standarta” vēstures un uzsver – šādi nedrīkstam skatīties uz pandēmijām. Šāds skatījums – sākums, kulminācija, beigas – epidēmiju gadījumā ir pārāk vienkāršots. Tā vietā vajadzētu domāt drīzāk par slimību cikliem un daudzskaitlīgām beigām,” norāda Lībiete.
Tāpat viņa atzīst faktu – lai arī cilvēkiem ir pieredze ar dažādām epidēmijām, nevienam īsti nav zināms, kā tās beidzas, jo vēsturē vienkārši iztrūkst to beigu apraksti. Cilvēkiem, kuri ir bijuši kādu epidēmiju laika biedri, interesēja, kā tā sākās, attīstījās, kas notika, kā reaģēja sabiedrība. Savukārt, kad epidēmijas pīķis sācis kristies, saslimšana vienkārši izkritusi no dienaskārtības.
Šeit Lībiete piesauc sengrieķu vēsturnieku Tukidīdu, kurš uzskatāms par pirmā epidēmijas apraksta autoru. Viņš aprakstījis Peloponēsas vēsturi, kuras centrā bijis karš starp Atēnu un Spartu, bet kādā brīdī karu pārtrauc mēra epidēmija. Tukidīds savos pierakstos apraksta klasisko naratīvu – slimība nāk no citurienes (no Āfrikas vai spartiešu saindēta ūdens). Viņš detalizēti apraksta slimības gaitu – kādi ir simptomi, kā cilvēki nomirst, kā slimība izplatās, kā tiek sagrauta sociālā kārtība. Viņš pats pārslimo šo slimību. Tukidīds apraksta visu, ko mēs redzam atkārtojamies vēlāk, katrā nākamajā epidēmijā, bet tad vienā brīdī pārstāj par to rakstīt un atgriežas pie kara.
“Daudzi medicīnas vēsturnieki uzskata – viņš ir licis pamatus naratīvam, kā aprakstītas visas pārējās epidēmijas. Tas ir kaut kas, kas uzliesmo un tad vienkārši beidzas. Daudzi pēc viņa ir pievērsušies tieši pandēmijas sākumam, uzplaukuma un mirušo skaitam, bet gandrīz neviens nav pievērsies atsevišķi epidēmijas beigu aprakstīšanai. Neviens neraksta, ka ir samazinājušies saslimšanas gadījumi un kā sabiedrība nolemj atgriezties pie ierastās dzīves,” stāsta Lībiete.
Viņa arī atsaucas uz Oksfordas pētnieku grupu, kas pagājušajā gadā rīkojusi starpdisciplināru un starptautisku pētījumu, iesaistot dažādu jomu speciālistus un diskutējot par to, kas mums zināms par pagātnes epidēmijām, tostarp to beigām (ar pētījuma rezultātiem vari iepazīties, klikšķinot šeit). Informācijas ir patiesi maz. Tā burtiski jāvelk ārā pa dažiem teikumiem un faktiem no epidēmiju aprakstiem un vēstures pētījumiem, lai kaut nedaudz būtu iespējams spriest, kā pandēmijas beidzas.
Galvenais pētnieku secinājums ir tāds – lai arī mēs gribētu varonīgo stāstu par to, ka sākas problēma, mēs konstatējam ierosinātāju, atrodam ārstēšanas metodi, vakcīnu un problēma beidzas, patiesībā nekad nekas šādā veidā nebeidzas. Tāpat pandēmiju beigas ir nevis viens punkts, bet gan gara procesu virkne, kas ir ļoti cikliska un ar daudz nobeigumiem, tostarp atkarībā no tā, kur un kādā sabiedrībā dzīvojam.
Pandēmija beigsies, kad iemācīsimies ar slimību sadzīvot
Domājot par pandēmijas beigām, viens no atvērtajiem jautājumiem ir – kuram ir nepieciešamā autoritāte un zināšanas, lai varētu teikt, ka pandēmija ir beigusies un varam atgriezties pie normālās dzīves. Lībiete paskaidro, ka mūsdienās tā būs Pasaules Veselības organizācija (PVO), kas kādā brīdī, iespējams, paziņos – ir beigusies starptautiskas nozīmes sabiedrības veselības ārkārtas situācija.
Arī vēsturē bijuši līdzīgi paziņojumi no kādiem valdniekiem. Piemēram, Baltijas mēra laikā Dānijas karalis varēja paziņot, ka mēra epidēmija ir beigusies, var tikt atvērti pilsētas vārti, kā arī varēja izsludināt pateicības dienu. Tāpat cilvēki paši kādā brīdī varēja izlemt un saņemt signālus, ka epidēmija zaudē spēkus. Mēra epidēmijas laikā par to varēja signalizēt noteiktu grupu atgriešanās pilsētā, piemēram, ebreju, vai arī tirdzniecības atjaunošanās. Lībiete min, ka šādi signāli, iespējams, bija ticamāks rādītājs tam, ka epidēmija beidzas, nevis jauno saslimšanas gadījumu skaits.
Taujāta, pie kādiem apstākļiem mēs varētu runāt par Covid-19 pandēmijas norietu, Lībiete norāda – spekulēt nevēlas, jo, viņasprāt, tas vēl nevienam nav skaidrs, taču vēsture rāda – epidēmija beidzas tad, kad cilvēki iemācās ar to sadzīvot. “Kā mēs vispār definējam, kas ir epidēmija? Tā ir kāda saslimstība virs normas, kas ir ikdienišķi paredzēta kādā konkrētā teritorijā un laikā. Ja runājam par jaunu saslimšanu, kas ir Covid-19, ir skaidrs, ka šādas normas nav. Paskatoties vēsturē, varam teikt, ka epidēmija beidzas tajā brīdī, kad cilvēki šo slimību inkorporē savās ikdienas gaitās. Tā vairs nerada stresu, mēs ar to iemācamies sadzīvot. Tā ir nepatīkama, bet mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tad to sauc par endēmisku slimību.”
Varam pieņemt, ka arī Covid-19 kādā brīdī kļūs endēmisks. Taču kāds būs šis saslimšanas līmenis, cik liels saslimušo vai mirušo skaits kādā noteiktā periodā būs norma, Lībietei nav iespējams prognozēt. Viņa piebilst, ka arī PVO savā pēdējā, aprīļa, ārkārtas komitejas sapulcē Covid-19, lai arī saslimstība un mirstība mazinās, joprojām atstāja spēkā kā starptautiskas nozīmes sabiedrības veselības ārkārtas situāciju.
Sabiedrība izlemj vēl pirms oficiāliem paziņojumiem
Tomēr jāatzīst, ka ir sajūta – pandēmija ir beigusies, un par to ir nolēmusi pati sabiedrība. Šeit docente piesauc pandēmijas dažādās šķautnes, īpaši izceļot bioloģisko un sociālo pandēmiju. Mēs visi sev uzdodam jautājumu – “Kad vienreiz beigsies visi ierobežojumi?” Taču neuzdodam – “Kad Latvijā būs pēdējais Covid-19 saslimšanas gadījums?” Tas tāpēc, ka cilvēkus neinteresē bioloģiskās pandēmijas beigas, bet gan sociālās.
Viņa lēš, ka šobrīd, šķiet, varam izjust sociālās pandēmijas beigas, jo Latvijā un, ļoti iespējams, daudzviet citur visa uzmanība vienā konkrētā brīdī pārvirzījās citā virzienā, jo sākās karš. Ikdienišķo Covid-19 informāciju nomainīja kaut kas cits, un mēs pēkšņi sākām rēķināties, ka varam saslimt un nomirt. Tas ir slikti, ja tas tā notiek, bet tas vairs nebiedē tā kā sākotnējā ārkārtas sajūta.
Šie novērojumi arī apstiprina vēsturē piedzīvoto – ne vienmēr oficiālie paziņojumi ir pašpietiekami, bet gan dažreiz paši cilvēki izlemj, ka pandēmijas ir “beigusies”. “Vēstures avotos minēts gadījums, kur Baltijas mēra epidēmijas beigās Dānijas karalis izdod pavēli sadedzināt visas gultas un gultasveļu, kurās gulējuši mēra slimnieki. Dānijas iedzīvotāji šai pavēlei pretojās, jo, acīmredzot, viņi jau labu laiku iepriekš bija atgriezušies pie ierastās ikdienas un turpinājuši lietot savas mantas, līdz ar to šāda pavēle šķita nesaprātīga, jo viņu prātos epidēmija bija beigusies agrāk,” stāsta Lībiete.
Docente arī paskaidro, ka epidēmiju pētnieki norāda – pandēmijas vienmēr ir savstarpēja “rīvēšanās” starp bioloģiskiem, sociāliem, politiskiem un ekonomiskiem mērķiem un argumentiem. Tas gan ir pretstatā ar epidēmiju sākumu, kas ir tīri bioloģisks – daudz cilvēku slimo, mēģinām noteikt ierosinātāju un saprast, kā ar to tikt galā, ieviešam ierobežojumus. Šajā brīdī pandēmija tiek uztverta kā bioloģiska, bet tad, kad tā sāk beigties, atklājas vairākas pandēmijas dimensijas. Tā kļūst mazāk bioloģiska, bet vairāk sociāla un politiska.
Atgriežoties pie oficiāliem paziņojumiem, Lībiete norāda – grūti iztēloties, kad mēs tādu varētu saņemt. Tai pat laikā, ja arī PVO paziņos, ka Covid-19 vairs nav starptautiskas nozīmes sabiedrības veselības problēma, tas nebūt uzreiz nenozīmēs, ka saslimšanas pilnībā izzudīs. Covid-19 turpinās eksistēt, bet tas vienkārši vairs nebūs starptautisks apdraudējums.
Līdzīgu situāciju varam redzēt Spāņu gripas epidēmijā – arī pēc tās “beigām” atsevišķos ASV štatos vairākus gadus pēc tam novēroti saslimstības uzliesmojumi, kas piespieda cilvēkus no jauna doties karantīnās u. tml. Spāņu gripai bija viens liels uzliesmojums, bet pēc tam sekoja citi mazāki grūdieni. Un gripa joprojām ik gadu uzliesmo.
Lai arī prognozes par to, kā nākotnē sadzīvosim ar Covid-19, Lībiete uztic virusologiem un epidemiologiem, viņa pauž – visbiežāk tiek runāts, ka Covid-19 varētu iet gripas pēdās un kļūt endēmisks, ciklisks, sezonāls.
Pie “vecās” dzīves neatgriezīsimies, būs jāsadzīvo ar izmaiņām
Domājot par pandēmijas beigām, šķiet, daudzi arī gaida, kad varēsim atgriezties pie tādas dzīves, kāda tā bija pirms Covid-19. Bet vai tas vispār ir iespējams? Docente pastāsta, ka ar kādām izmaiņām gan noteikti būs jāsadzīvo. Par to arī stāsta nesenā pieredze ar SARS epidēmiju, pēc kuras Āzijas valstīs sejas aizsargmasku nēsāšana ikdienā kļuva par normu. Pirms Covid-19 mums, eiropiešiem, tā likās kaut kas nesaprotams un tikai viņu kultūrai raksturīgs.
Savukārt Lībiete pati visvairāk izjutusi darba organizēšanas paradumu maiņu un min, ka šīs izmaiņas varētu saglabāties arī turpmāk. “Covid-19 mūs piespieda uz visu attālināto rīku izmantošanu un ieviešanu ikdienās. Domāju, ka tas kaut kādā mērā paliks. Protams, nav teikts, ka tas nenotiktu tāpat, bet Covid-19 mūs vienkārši piespieda to visu apgūt ātrāk un justies tajā komfortabli,” stāsta docente un piebilst: “Varētu domāt, ka pēc katras šādas krīzes mēs atsākam salīdzinoši veco dzīvi, bet ar kaut kādām jaunām zināšanām par slimību ierobežošanu, profilaksi, ārstēšanu.”
Vēsture rāda – Covid-19 nebūs pēdējā pandēmija
Taču, vai, beidzoties Covid-19, varēsim dzīvot bēdu nepazīdami un neuztraucoties, ka vietā varētu nākt kāda cita pandēmija? Lībiete ir pilnībā pārliecināta – nāks jaunas sērgas, epidēmijas un pandēmijas. “1970. gados pasaulē valdīja liels optimisms, ka, pateicoties zinātniskiem atklājumiem un jaunām profilakses un terapijas iespējām (efektīvas vakcīnas un antibiotikas), mēs nākotnē no infekciju slimībām vairs necietīsim.
Nobela prēmijas laureāts un virusologs Makfārleins Bērnets 1972. gadā prognozēja, ka nākotnē infekcijas būs “ļoti bālas”. Tika runāts, ka visticamāk, būs kādas jaunas slimības, bet nekas tāds ko kaut attālināti varētu salīdzināt ar holēras laikiem. Bet tad viena pēc otras nāk leģionāru slimība, SARS, HIV un AIDS, kas parādās kā pilnīgi jauna slimība un 1980. gados cilvēkos rada milzīgu paniku. Tagad arī Covid-19. Līdz ar to šobrīd katram ir skaidrs, ka nebūs tā, ka nākotnē šo infekcijas slimību nebūs.”
Tiesa, nav iespējams prognozēt, vai vēl mūsu paaudze vai nākamās to piedzīvos, bet tādas noteikti būs. To pierāda arī pagātnes pandēmijas. “Epidēmijas, ja ne bioloģiskā, tad sociālā nozīmē beidzas. Tā ir tā labā ziņa. Sliktā ziņa ir – tās būs atkal no jauna. Par to es nešaubos,” teic docente.
Pandēmijas beigas – ilgs un komplicēts process
Ir skaidrs – vēl ir daudz neatbildētu jautājumu, taču kas ir tas, ko no Covid-19 pandēmijas mēs varētu paņemt nākamajām? Lībiete stāsta: “Kā rāda medicīnas vēsture, beigas ir ilgs un komplicēts process, kurā iesaistās ne tikai bioloģija, bet arī politika un dažādi sociālie aspekti. Beigas, visticamāk, nebūs tāpēc, ka mēs, cilvēki, būsim izgudrojuši kaut kādas medicīniskas intervences.
Daudziem bija liela cerība, ka Covid-19 vienkārši beigsies līdz ar vakcīnas izgudrošanu, kas nebeidzās un kas tā arī faktiski nekad iepriekš nav noticis, izņemot melnās bakas, kas ir vienīgā slimība, pār kuru cilvēki ir guvuši absolūtu pārsvaru, pateicoties tieši visaptverošai vakcinācijai. Un arī tad, ja slimība beidzas bioloģiski, pēc tam paliek ilglaicīgas dažādas sekas un blakusefekti, lai arī slimība vairs aktīvi neplosās, neinficē un nenogalina jaunus cilvēkus.”
Lai šķetinātu dažādus ar Covid-19 saistītus jautājumus, tostarp arī analizētu pagātnes pandēmiju beigas un vilktu iespējamās paralēles ar šī brīža pandēmiju, 28. un 29. aprīlī RSU rīko starptautisku Covid-19 tēmai veltītu konferenci “Ietekme, inovācijas un plānošana”. Konferencē notiks plenārsēdes, stenda referātu sesijas un paneļdiskusijas, kā arī plašai sabiedrībai atvērtas debates. Piedalīties konferencē varēs gan tiešsaistē, gan klātienē, Dzirciema ielā 16. Vairāk informācijas meklē RSU “Facebook” lapā vai mājaslapā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
