"Tas šūpo valsts pamatus," brīdina tiesību eksperti, vērtējot mākslas cenzūru Daugavpilī

Par igauņu mākslinieka Sandersa Raudsepa izstādes cenzēšanu, kas notikusi Daugavpils domes spiediena rezultātā, izteikušās gan tieši iesaistītās puses, gan nozares un citu institūciju pārstāvji. Šajā reizē notikuma tiesiskos aspektus vērtē konstitucionālo tiesību eksperti – bijusī Satversmes tiesas (ST) tiesnese Sanita Osipova un advokāts Lauris Liepa.

“Tam vajadzēja būt sprādzienam visas Latvijas mērogā,” par sagaidāmo sabiedrības reakciju pēc mākslas izstādes cenzēšanas Daugavpilī teic Osipova. “Mums jāsaprot, ka šāda darbība šūpo Latvijas Republikas pašus pamatus.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

“Latvijas valsts ir demokrātiski tiesiska valsts. Un tas nozīmē, ka ir vērtības, ir personas pamattiesības, kuras ir neapstrīdamas. Un šis gadījums ir simptomātisks, kam nepieciešama plaša rezonanse. Ja mēs to pieņemam klusējot, mēs kaut kādā brīdī vairs nebūsim demokrātiska tiesiska valsts.”

Arī advokāts Liepa uzskata, ka ziņai par Daugavpils gadījumu jābūt sabiedrības uzmanības centrā līdzās ziņām no Ukrainas.

“Jebkura nepamatota radošās brīvības ierobežošana ved uz vienīgo pareizo mākslas izpratni, totalitārismu un ideoloģisku un fizisku agresiju,” brīdina Liepa. “Arī Kremļa uzbrukumi Ukrainai sākās ar ideoloģiskiem vēstījumiem, ka Ukrainas kā tādas nav – nav ne ukraiņu valodas, ne kultūras.”

“Šķiet, satrunējis kaut kas ir karaļvalstī…”

Kā uzsver kādreizējā ST vadītāja Osipova, mākslas darbu izņemšana no ekspozīcijas Marka Rotko mākslas centrā ir bezprecedenta gadījums. “Varbūt, ka mums sabiedrībai ir jāskaidro pašsaprotamas lietas. Jo mūsu tautai nav plašas demokrātiskas pieredzes.”

“Mēs neesam dzīvojuši demokrātijā ļoti ilgi. Tā pieredze, kas ir demokrātija, ka tā ir cieņa pret citu cilvēku viedokli, ka tā ir visu cilvēku līdztiesība, ka katrs cilvēks bauda cilvēka cieņu, tas vēl nav iesakņojies sabiedrībā kā tādā.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Osipova uzskata, ka šis gadījums lieliski ilustrē to, ka lai gan esam mainījuši vērtības, kuras aizstāvam – tas vairs nav komunisms, tā ir nacionāla valsts, tas vairs nav marksisms-ļeņinisms, tās ir kristīgās vērtības – tomēr neesam mainījuši instrumentus un paņēmienus, ar kādiem mēs tās aizstāvam.

Sanita Osipova
bijusī Satversmes tiesas vadītāja

Sanita Osipova

“Mēs aizstāvam citas vērtības, bet nav ienākusi iecietība pret viedokļu dažādību, pret vārda brīvību. Kā padomju savienība aizsargāja savu komunistisko režīmu, savu totalitāro valsti, ar tiem pašiem instrumentiem mēs mēģinām aizstāvēt Latvijas Republiku. Bet tas nestrādā. Tādā veidā mēs apdraudam Latvijas Republiku, jo tā ir demokrātiska valsts.”

“Šķiet, satrunējis kaut kas ir dāņu karaļvalstī,” tiesību eksperte citē Šekspīru. “Un šis Daugavpils gadījums rāda, ka Latvijas Republikā kaut kas nav kārtībā. Tas ir ļoti simptomātisks piemērs, kas prasa publisku diskusiju, skaidrojot lietu būtību.”

“Aplis noslēdzies…”

“Īpaši ironiski šī situācija izpaužas tāpēc, ka Marka Rotko ģimene 1913.gadā Daugavpili atstāja, lai izvairītos no apspiešanas Krievijas impērijā un meklētu brīvību ASV,” atzīmē Liepa.

“Tagad tas loks ir noslēdzies. Marka Rotko izstāžu centrā ir ieradies tas gars, no kura Rotkoviču ģimene paglābās 20.gadsimta sākumā.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Vērtējot Raudsepa personālizstādes darbu cenzēšanas tiesiskos aspektus, Liepa akcentē Satversmes 99, 100. un 113. pantu. Pirmais ikvienam garantē domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un nosaka, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Otrais aizsargā vārda brīvību un aizliedz cenzūru. Trešais šo brīvību attiecina arī uz mākslas un jaunrades brīvību.

“Vārda brīvība ir ārkārtīgi plašs konstitucionāla ranga jēdziens, kas piemērojams arī mākslai. Un mūsdienu mākslā gandrīz vai nav palikušas tabu tēmas,” spriež Liepa. “Mākslinieki, pat ja ļoti cenšas, ar lielām grūtībām spēj atrast kaut ko, kā varētu izprovocēt sabiedrību vai skatītājus, lai pievērstu uzmanību savam radošajam veikumam. Šoreiz māksliniekam tas ir izdevies.”

Lauris Liepa
advokāts, konstitucionālo tiesību eksperts

Lauris Liepa

“Apsveicu igauņu keramiķi, jo viņš, iespējams pat nebija cerējis uz tādu publicitāti. Kaut arī darbus un tēmu varētu uzskatīt par izaicinošu, tas normālā sabiedrībā neraisītu tādu ažiotāžu, reliģisko konfesiju pārstāvju, pašvaldības kritiku un Muzeju biedrības iesaistīšanos tēlnieka izstādes un viņa mākslas darbu aizstāvībā.”

Liepa uzskata, ka šajā piemērā atklājas pārsteidzoša interešu kopība – baznīcu konfesiju vadītāji un totalitārisma “pareizās mākslas” ideoloģijas sekotāji, kuri uztver mākslinieka atainoto tieši un uzskata, ka tādas tēmas kā reliģija nav pakļauta kritiskam mākslinieka skatījumam.

“Valsts ir atdalīta no baznīcas, kā to paredz Satversmes 99.pants. Respektējot ticīgos un to jūtas, tomēr nav pareizi cenzēt atsevišķus mākslas darbus. Šajā gadījumā tas bija pārspīlēti.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Sabiedrība tiek šķelta

Osipova atzīmē, ka šobrīd ļoti daudz tiek piesaukti liberāļi un konservatīvie: “Sabiedrība tiek šķelta divos galos.”

Sanita Osipova
bijusī Satversmes tiesas vadītāja

Sanita Osipova

“Bet mums ir jāsaprot, ka pamattiesību apdraudēšana skar gan liberālo, gan konservatīvo sabiedrības daļu. Jo ja mēs neatzīstam, ka ir apziņas brīvība, ka ir vārda brīvība, ja mēs to ierobežojam, nekur nav teikts, ka no tā cieš tikai liberālā sabiedrības daļa.”

Tad kaut kādā brīdī mēs varam secināt, ka arī Dievu var pielūgt tikai vienā veidā, – brīdina tiesību eksperte, uzsverot, ka demokrātiskā valstī viena no ļoti būtiskām pamattiesībām ir vārda brīvība, kas ir cieši saistīta ar apziņas brīvību. “Ierobežojot vārda brīvību, mēs ierobežojam apziņas brīvību, mēs demokrātiskā valstī ierobežojam cilvēku savstarpēju komunikāciju.”

Šobrīd ir svarīgi saprast, ka ir lietas, kas stāv pāri liberāļiem un konservatīvajiem, ka ir lietas, kas ir visiem mums kopīgas, – uzsver Osipova.

“Šajā laikā, kad mums blakus norisinās karš, mēs mēģinām atrast to savu identitāti un serdeni, un pateikt, ka visiem ir jābūt tādiem, tā vietā, lai veidotu iekļaujošu sabiedrību, lai neatgrūstu nevienu, kas ir lojāls Latvijas Republikai. Lai atrastu patiešām kopīgās vērtības. Un šī viena no kopīgajām vērtībām ir apziņas un vārda brīvība.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Cenzūra: kad vienam nepatīk, un otram – liedz

Abi konstitucionālo tiesību eksperti Daugavpils domes rīcībā saskata cenzūras izpausmi, ko nepieļauj Satversmes 100.pants.

“Un ir diezgan sāpīgi redzēt, ka Latvijā kopīgi izpaužas mūsu reliģisko organizāciju pārstāvju pārmērīgi jutīgā attieksme pret mākslu un Kremļa nostāja ticības jautājumos” teic Liepa.

Lauris Liepa
advokāts, konstitucionālo tiesību eksperts

Lauris Liepa

“Varbūt šī nemaz nav nejauša sakritība, bet diezgan skaidra izpausme procesiem, kas šobrīd notiek Latvijā. Ka šķietami oponenti patiesībā ir ideoloģiski domubiedri tādos jautājumos kā vārda brīvība un cenzūras nepieļaujamība.”

“Notikušais ir cenzūra,” apstiprina Osipova. “Tāpēc, ka vienas sabiedrības daļas uzskatu dēļ citai sabiedrības daļai vai konkrētam māksliniekam tiek liegtas tiesības publicēt savu darbu. Vienam nepatīk, otram – liedzam. Tā ir cenzūra. Un to ir izdarījusi valsts, jo cenzūra ir tad, kad to veic valsts. Bet pašvaldība noteikti ir valsts daļa.”

Daugavpils izstādes cenzēšanas gadījums liek domāt arī par to, vai šajā jautājumā nevarēja izmantot kādu saudzīgāku risinājumu, provokatīvu mākslas darbu neizņemot no ekspozīcijas, – spriež Liepa. Kā piemēru viņš min iespēju nodrošināt izstādītajiem darbiem attiecīgu komentāru vai skaidrojumu. Publiskajā telpā izskanējis arī priekšlikums izņemtos darbus izstādīt atsevišķā telpā.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Lauris Liepa
advokāts, konstitucionālo tiesību eksperts

Lauris Liepa

“Te noteikti būtu piemērojami saudzīgāki risinājumi, kas ļautu izvairīties no drastisku cenzūras instrumentu izmantošanas un respektētu to, ka kāds īpaši jutīgs mākslas mīļotājs varētu saķert sirdsklauves.”

Pašvaldība rīkojusies prettiesiski

Lasot Latvijas likumus, liekot tos visus kopā, redzu, ka pašvaldība ir rīkojusies prettiesiski, secina Osipova.

“Likuma par pašvaldībām 15.pants nosaka pašvaldību autonomo kompetenci. Un šajā pantā likumdevējs ir ļoti rūpīgi atlasījis darbības vārdus, ko tad pašvaldība var darīt, proti: “gādāt un rūpēties”, “nodrošināt”. Principā pašvaldībai ir uzticēta daļas no personu pozitīvajām pamattiesībām īstenošana. Tās ir tiesības, kur valstij ir jāiejaucas, ir jārīkojas, lai tās nodrošinātu, piemēram, tiesības uz mitekli, veselības aizsardzību, sociālo aizsardzību, tiesības uz izglītību.”

“Un tad es domāju, kurā šī 15.panta daļā Daugavpils dome ir nolasījusi to, ka pašvaldība var iejaukties muzeja izstādē,” teic kādreizējā ST priekšsēdētāja, minot panta 5.daļu.

“Tajā pašvaldībai ir noteikts rūpēties par kultūru, sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību. Un lai pašvaldība neiziet ārpus likumdevēja noteiktā rāmja, iekavās pat ir ielikts, ko pašvaldība drīkst, proti, sniegt organizatorisko atbalstu un finansiālo palīdzību.”

Sanita Osipova
bijusī Satversmes tiesas vadītāja

Sanita Osipova

“Nevienā brīdī nav teikts, ka pašvaldība drīkst iejaukties saturā, ka varētu veikt cenzūru. Likumdevējs to nav uzticējis pašvaldībai. Un likumdevējs to arī nedrīkstētu uzticēt pašvaldībai. Jo Satversme nosaka pamattiesības. Savukārt Satversmes tiesas judikatūrā ir izskaidrots, ka par personas pamattiesību ierobežojumiem vienmēr ir jālemj likumdevējam pašam. To nevarētu deleģēt pašvaldībai.”

Arī Liepa, analizējot notikušo, akcentē problēmu, ka vietējā vara cenšas diktēt mākslas un kultūras iestādei tās eksponēto saturu vai pieprasa noteiktu saturu.

“Tas ir ārkārtīgi bīstami, jo mums jau ir Latvijas Augstākās tiesas nostāja pašvaldību laikrakstu jautājumā. “Bauskas Dzīves” lietā Augstākā tiesa uzsvēra uz pienākumu veicināt pašvaldību mediju daudzveidību un viedokļu plurālismu, pašvaldībai nav jānodarbojas ar mediju redakcionālo vadīšanu,” norāda Liepa.

Lauris Liepa
advokāts, konstitucionālo tiesību eksperts

Lauris Liepa

“Tieši tāpat kā pašvaldībai nav jānodarbojas ar mediju redakcionālo vadīšanu, tai nav tiesību pārraudzīt mākslas darbu atlasi un izstāžu saturu mākslas centrā, veicinot kādu noteiktu ideoloģiju, vai citādi ietekmējot ekspozīciju.”

Tiesību eksperti pilnībā piekrīt Muzeju biedrības paustajai pozīcijai, ka gan izstādes kuratoram, gan arī šīs iestādes vadībai ir absolūti patstāvīgas tiesības noteikt, kas un kādā veidā tiek eksponēts šajā institūcijā.

“Pretējā gadījumā nākamajā solī Kultūras vai Finanšu ministrija vēlēsies ietekmēt teātru izrāžu saturu, operas repertuāru un Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu kalendāru. Demokrātiskā valstī tas, protams, ir kategoriski nepieļaujami. Tātad, būtu jānodrošina, ka šīs kultūras iestādes ir pilnībā neatkarīgas mākslinieciskā satura izvēlē,” atzīmē Liepa.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Jāaudzē mugurkauls nevis jāpakļaujas

Nākamais jautājums – ko darīt cilvēkam, fiziskai personai vai varbūt arī juridiskai personai, ja valsts (pašvaldība ir tās daļa) izvirza klaji prettiesisku prasību, – atzīmē Osipova. “Es negribu uz zvirbuļiem šaut ar lielgabalu, bet tās prasības var būt dažnedažādas. Šis ir klajš pamattiesību pārkāpums, bet tās prasības var būt vēl trakākas.”

Šajā kontekstā eksperte atgādina tribunālu pēc Otrā pasaules kara beigām, kur tika pateikts, ka cilvēkam nav jāpakļaujas valsts izvirzītām klaji prettiesiskām prasībām un prasībām, kas apdraud personas pamattiesības un humānismu.

“Latvijā mums tādi gadījumi vēl nav bijuši, tāpēc nevaru pateikt, kā uz to reaģētu mūsu tiesu sistēma, municipālā policija, policija,” atzīst Osipova.

Sanita Osipova
bijusī Satversmes tiesas vadītāja

Sanita Osipova

“Te varēja sarīkot lielu skandālu, muzejam nepakļaujoties šīm klaji prettiesiskajām prasībām, ja viņiem būtu laiks pārdomāt, uzklausīt juristus un saprast, ka pašvaldību autonomā kompetencē nav tādas tiesības kaut ko tādu prasīt.”

Vai iespējams uzsākt juridisku procesu?

Runājot par to, kādā formātā Daugavpils izstādes cenzūras gadījumam būtu sniedzams juridiskais vērtējums, tiesību eksperti min VARAM kā pašvaldību darbību pārraugošu ministriju un Kultūras ministriju kā nozares institūciju, kuras jau ir pieprasījušas skaidrojumu iesaistītajiem.

“Ja mākslas darbu izņemšana no izstādes panākta, balstoties pašvaldības izdotā dokumentā, tad šis dokuments ir pārsūdzams administratīvajā tiesā,” skaidro Osipova. “Bet, ja tam pamatā ir tikai kāda telefonsaruna, tad ir jautājums – kāpēc vispār šim rīkojumam kāds pakļāvās.”

Liepa piebilst: “Ja no pašvaldības ir bijis tikai kāds neformāls ieteikums, par to īsti pat nevar uzsākt juridisku procesu.”

Lauris Liepa
advokāts, konstitucionālo tiesību eksperts

Lauris Liepa

“Tā ir tā saucamo telefona tiesību īpatnība. Arī padomju sistēmā tiesnesim neviens atklāti nedraudēja. Centrālkomiteja tiešā veidā no tiesnešiem nepieprasīja viena vai cita veida spriedumu. Bija dažādi mājieni, telefona zvani no palīga palīgam.”

Bijusī Satversmes tiesas vadītāja uzskata, ka izstādes cenzūras gadījumā nav tādu apstākļu, lai tas nonāktu līdz vērtēšanai Satversmes tiesā. “Te nav likuma, uz kura pamata pašvaldība darbojusies. Ja izdotos atrast, ka viņi uzskata, ka ir likums, kurš viņiem ļauj kaut ko tādu darīt, tad visdrīzākais viņi nepareizi interpretē to likumu.”

“Bieži vien viņi nezina, ko viņi dara”

“Pašvaldību rokās ir nodota diezgan liela atbildība un ir jārūpējas, lai pašvaldību deputāti, pašvaldību domes zinātu savu tiesību apjomu. Valstij ir jārūpējas par pašvaldību darbinieku izglītības celšanu, jo viņi lemj, bet, Dievs piedod viņiem, bieži vien viņi nezina, ko viņi dara,” secina Osipova.

“Un ja pašvaldība neapzinās ne savus pienākumus, ne arī savas darbības robežas, tad mēs varam nonākt pie šāda kāzusa, pie kāda esam nonākuši.”

Konstitucionālo tiesību eksperte kā problēmu atzīmē arī sabiedrības mazspēju atpazīt cenzūru. “Mūsu sabiedrība to neatpazīst. Un automātiski šīs iemaņas nevar iegūt. Ir jāiegulda pūles, tas ir jāskaidro. Medijos tas notiek, bet to vajadzētu skaidrot arī skolās, to vajadzētu sākt pat ar bērnudārziem.”

Sanita Osipova
bijusī Satversmes tiesas vadītāja

Sanita Osipova

“Vārda brīvība pienākas ikvienam, bet valstij caur pozitīvo pienākumu uz izglītību ir jārūpējas, lai cilvēks saprastu, kas ir vārda brīvība, lai cilvēks atpazītu, kas ir cenzūra, un lai apzinātos atbildību, kas viņam var iestāties, ja viņš ar savu vārda brīvību aizskar citas personas godu un cieņu.”

Kā rezumē Osipova, ar tiesību sistēmā viss ir kārtībā, bet mūsu kultūrā un sabiedriskajā apziņā izpratnei vēl ir jāienāk.

Žurnālists kopš 1992. gada. Atspoguļo sociālpolitiskus notikumus un procesus. Strādā ar pārliecību, ka uzticamas ziņas ir pirmās nepieciešamības prece ikvienam, kā arī vitamīni veselīgas pilsoniskās telpas veidošanā.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm