Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Ieilgstot Covid‑19 krīzei, pieaug bērnu un pusaudžu “palīgā saucieni”
Šo pavasari daudzi no mums sagaida uz spēku izsīkuma robežas. Statistika rāda arī to, ka ierobežojumi, kas jau gadu diktē mūsu dzīvi, īpaši smagi atsaucas uz jauniešiem. Salīdzinot ar pieaugušajiem, viņiem ir mazāk iemaņu, kā tikt galā ar trauksmi un stresu. Valsts atbalsts konsultāciju saņemšanai ir un tas pēdējā laikā arī ticis audzēts, bet vienalga ir nepietiekams, lai būtiski īsinātu rindas pie bezmaksas psihologiem.
Ilze ir mamma diviem bērniem un nu jau gadu – arī uzņēmēja, kas darbojas medicīnas jomā. Tieši pirms pandēmijas sadūšojās īstenot sapni par savu privātklīniku. Nenojaušot, kas sekos.
Lasi vēl: Psihoterapeits aicina veidot norobežotu kopienu jauniešiem ar narkotiku problēmām
Paguva pastrādāt vien mēnesi, kad līdz ar ambulatoro pakalpojumu ierobežošanu klīniku uz laiku nācās slēgt. Dīkstāves pabalsti nepienācās – uzņēmums jauns. Neziņa par ienākumiem mijās ar sadzīvi. Bērni jāaudzina vienai. Tobrīd vēl 9.klase un bērnudārzs, bet nu jau skolēni ir abi, un abiem jāmācās attālināti.
Realitātē tas izpaužas tā, ka vai nu brālis mājās pirmklasniekam palīdz uzlikt “Zoom” stundu, vai arī mazais sēž blakus mammai klīnikā un mācās no šejienes. Ilze atzīst, ka spēki sāk izsīkt: “Es rūpējos par citiem bērniem, bet apziņa, ka jāspēj parūpēties par saviem bērniem, kuriem vajag uzmanību, atbalstu, visu pārējo.”
“Nav jau variantu kaut ko nedarīt! Pamest klīniku, kad it kā varam strādāt. Un Tev ir šis lolojums, kur gribi attīstīt un būt, bet nevari arī atstāt skolniekus mājās – “kancelējam” mācības, nedarām. Viss ir virpulī. Citreiz vāru zupu, blakus ieslēgusi pirmklasniekam stundu, un zvana klīnikas telefons, lai sniegtu konsultāciju. Ļoti daudz zinām rīkus – vajag atpūtu, laiku sev, bet viņa fiziski nav. Tu esi slazdā, ka pat īsti saproti, bet nevari atļauties,” saka uzņēmēja un divu bērnu mamma.
Spriedzi pieaugam Ilze jūt arī bērnos, bet mēģina to kompensēt ar svaigu gaisu, aktīvu atpūtu. Un pirmkārt – lai cik grūti – savākties pati: “Kādi ir vecāki, tādi ir arī bērni… Protams, ka arī es izkrītu no eņģēm… Bet es izkrītu tad, kad esmu viena pati, mēģinot savu stresu neuzlikt uz bērniem. Ir jautājums, kā izturēt. Atbildes man nav.”
To, ka grūti ir daudziem, pierāda rindas pie psihologiem. Bērnu un pusaudžu resursu centrā palīgā saucienu kļūst tikai vairāk. Marts vēl nav galā, bet jau konsultēti vairāk nekā 200 jaunieši. Pirms gada zvanu un vēstuļu skaits bija uz pusi mazāks. Šī ir pieturvieta vēl pirms slimnīcām un, kas svarīgi, tā ir bez maksas.
Pusaudžu resursu centra klīniskā vadītāja Anita Masaļska atceras, ka pandēmijas sākumā mentālā veselība bija otrajā plānā. Dominēja bailes no vīrusa. Tagad saprasts, ka prāta higiēna ir vienlīdz nozīmīga.
“Šeit nebūtu tas, ka grieztu vēnas, bet skrāpē sev, nodarot fiziskas sāpes, kas ir vieglāk paciešamas nekā emocionālas sāpes, Viņi saskrāpē rokas, kājas un tad pieaugušā vecumā veic tetovējumus, lai noslēptu rētas, jo to nekādi nav iespējams savādāk likvidēt,” saka Pusaudžu resursu centra klīniskā vadītāja.
“Tas ir tas, kas mani baida – redzam aisberga mazāko daļu. Jo ilgāk vilksim un nepalīdzēsim ātrāk, traucējumi kļūs smagāki. Būs vajadzīgi resursi, lai palīdzētu… Ja mēs sākotnējā etapā uzķeram, palīdzība pietiek ar konsultāciju, atbalstu vecākiem, un, izejot depresijas programmu, jaunietim ar to pietiek. Ja saņemam jau tādu, kad nemācās, nav vēlmes neko darīt, palīdzības sistēma būs vajadzīga daudz intensīvāka, un finansiāli lielāks slogs ekonomikai, lai atgrieztu punktā pirms šīs problēmas,” vērš uzmanību Masaļska.
Šogad piešķirti 255 815 eiro, lai psiholoģisko palīdzību aiznestu arī līdz pusaudžiem reģionos – resursu centrs atvērs filiāles Ventspilī, Valmierā un Daugavpilī. Audzē Liepājas un Rīgas kapacitāti.
Pusaudžu vecums nav viegls nevienam, bet šī paaudze iet cauri kam nebijušam. Atņemts viss, kas sagādāja prieku – iespēja satikties ar draugiem, dejot, sportot, peldēt, ko nu kuram. Tā nu pieaudzis to bērnu un jauniešu skaits, kuri nav tikuši galā ar psiholoģiskajiem izaicinājumiem, un viņus nācies stacionēt.
Kāds sevi dedzina, kāds žņaudz, kāds nemitīgi raud vai neredz jēgu piecelties. Smagākie gadījumi nonāk psihiatrijas klīnikā. Šogad stacionēti jau 98 jaunieši, no tiem mazāk nekā puse bijuši plānveida, pārējie – akūti saasinājumi.
Šī tendence aizsākās jau pagājušajā gadā, kad pieauga arī laiks, ko jaunietis vidēji pavada slimnīcā: iepriekš vidēji desmit dienas, tagad – divas nedēļas.
“Bērni un jaunieši – viņu smadzenes atrodas attīstības procesā. Nav aizsargmehānisma, kā tikt galā ar stresu. Globāli svarīgi ir, ka jaunieša dzīvē ir viens pieaugušais, kuram par viņu nav vienalga. Ne vienmēr tas ir vecāks. Dažreiz tante, skolotājs vai treneris. Un tad nāk veselības aprūpes sistēma. Skaidrs, ka nepietiek atbalsta iespējas. Pieejamība nav pietiekoša, bet labā ziņa – tik pieejamas kā pašlaik nekad nav bijušas. Pašlaik ir labāk nekā pāris gadu agrāk,” stāsta BKUS Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs.
Vecākiem jāvēro: ja bērns netiek galā ar sadzīvi, parādās neraksturīgas izpausmes, vai – ja palīdzību jau lūdz pats, tas jāuztver nopietni. Nosūtījumu var izrakstīt ģimenes ārsts, bezmaksas konsultācijas saņemt Bērnu slimnīcā.
Krīzes brīdī palīdzēt var arī diennakts uzticības tālrunis: 116111 Atzīt, ka palīdzība vajadzīga, un to meklēt – tas ir pareizais virziens.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
