Dailes teātris jauno sezonu pieteicis skaļi un pārliecinoši. Piektdiena svakarā aizvadīta pirmizrāde lugai “Leopoldštate”, ko iestudējis Holivudas aktieris un režisors Džons Malkovičs. TV3 Ziņām bija iespēja uzreiz pēc pirmizrādes ar viņu aprunāties. Malkovičs pamato, kāpēc cilvēces īstenotajām šausmām ir tieksme atkārtoties līdz pat mūsdienām.
Izrāde ved uz Leopoldštati – ebreju kvartālu Vīnē 20.gadsimta sākumā. Jauno simtgadi kāda turīga, intelektuāla ebreju ģimene sagaida, ticot, ka antisemītisms pieder tālai pagātnei. Viņi vēl nenojauš, kāds cilvēces neprāts pārņems Eiropu.
Iestudēt darbu uzņēmies Holivudas aktieris un režisors Džons Malkovičs, ar ko Dailes teātrim jau izveidojusies veiksmīga sadarbība.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vaicāts, vai saskata kādas paralēles, ko varam vilkt šodien ar to, kas noticis pirms tik daudziem gadiem, Malkovičs atbild: “Paralēle, kas saglabājas nemainīga, ir, ka cilvēce ir spējīga radīt lielu skaistumu un tāpat – arī lielu barbarismu. Un tas saglabājies no laika gala līdz mūsdienām.”
Aktieri izrādē runā latviski – virs skatuves gan pieejams tulkojums angļu valodā.
Vaicāts, kā noritējis iestudējuma process, kad režisors valodu nesaprot, Hermaņa lomas atveidotājs Artūrs Skrastiņš norāda: “Šī nav pirmā pieredze ar angliski runājošu režisoru. Viņi klausās pēc intonācijas kā mūzikā. Viņiem interesanta šķiet cita melodija, un beigās viņš pat vairs nesekoja tulkojumam līdzi. Atšķirībā no citiem režisoriem viņš tik ļoti uzticējās mums, jau no kastinga izvēlējās aktierus, un saprata, kā ejam, kā lasām, tā tas turpinājās.”
Savukārt Malkovičs norāda, ka labi pārzina lugu, un valoda nav grūtākais šķērslis, kas jāpārvar.
“Ir universālas lietas, kas norisinās teātrī, kas stāv pāri valodai. Ne dramaturga valodai! Bet šī ir lieliska luga, un aktieru trupa to uztvēra instinktīvi un intelektuāli. Es viņiem nesaku, ko darīt, es saku, ko es redzu. Tas ir viņu ziņā – izlemt, kā rīkoties. Atbildība par izpildījumu vienmēr gulst uz aktieriem,” saka Malkovičs.
Bet Skrastiņš bilst: “Lugas pašā sākumā viņi runā, ka pirms 50 gadiem kāds statuss bija Eiropā ebrejiem, bet nāca holokausts, un likās – nekad vairs nebūs. Bet šobrīd Ukrainā viss notiek, kad pārbrauc robežu, nomaina personas kodus, un viņi tāpat kā Leo beigās nepazīst savas rētas. Notiek karš, un pasaule atkal ar to neko nevar izdarīt. Tas ir stulbi, jo mēs visu laiku kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.”
