Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
No mums ir aizgājusi leģenda: kolēģi un laikabiedri atceras aktrisi Lilitu Ozoliņu
No mums ir aizgājusi leģenda – tā par aktrisi Lilitu Ozoliņu, kura pirmdien aizsaukta mūžībā, – saka viņas kolēģi un laika biedri. Uz skatuves viņa bija principiāla, nedeva atlaides ne sev, ne partneriem un ar milzu atbildību iznesa katru sev uzticēto lomu – vai tas bija uz Dailes teātra skatuves dēļiem, vai kinokameras priekšā.
Lilitas Ozoliņas talants un inteliģence veidojusi Dailes teātri vairāk nekā pusgadsimtu. Teātrī aktrise strādāja kopš 1966. gada, kļūstot par neatņemamu daļu Dailes kanona. Sēru vēsts pārsteigusi kolēģus nesagatavotus.
Aktieris Mārtiņš Upenieks, kurš ar Ozoliņu spēlējis izrādē “Haralds un Moda”, norāda, ka leģendārajai aktrisei piemita rets aristokrātisms un personības dziļums: “Kā cilvēks viņa bija ļoti vienkārša, bet līdz tai vienkāršībai vajadzēja tikt, jo viņai bija savas prasības pret sevi, pirmkārt, pret dzīvi, pret mākslu, kaut kādi standarti. Viņa necieta diletantismu, kaut kādas haltūras. Tas šobrīd ir aizgājis laiks – leģendu laiku, dīvu laiks, lai gan viņai šis vārds riebās. Es domāju, ka mums viņas ļoti pietrūks visiem.”
Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš atklāj, ka Ozoliņa bijusi ļoti paškritiska, un katru sev uzticēto lomu uztvērusi ar milzu atbildību: “Viņa spēja sevi arī no malas redzēt lomā un izvērtēt – nevis abstrakti, bet tieši. Un saprast, kas kurā brīdī vajadzīgs, un tas viņai deva to veidu, lai skatītājs nekad neredzētu, ka viņa šaubās, kļūdās vai kaut ko nespēj izdarīt, viņa visu vienmēr varēja izdarīt – lielākā lomā, mazākā lomā, komiskā – tās varbūt nav tik daudz, bet tajā noslēpumainā, tajā dramatiskajā, tajā sieviešu tēlā, kas nes kaut kādu vēstījumu – viņa bija perfekta.”
Ozoliņas laikabiedri norāda, ka arī viņas personību allaž apvijis noslēpumainības plīvurs un tā patiesi ielūkoties sevī aktrise neatļāva nevienam.
“Viņa vispār bija aktrise – caur un caur aktrise, nu… daļēji arī dzīvē. Daļēji arī dzīvē, mēs katrs spēlējam, bet viņa tā ārkārtīgi nu šarmanti – tas būtu bēdīgi teikts – ar tādu ziemeļnieciski rutinētu šarmu,” teic Siliņš.
Lilitas Ozoliņas karjerā bijis neskaitāmi daudz teātra lomu un ne mazāk – spilgtu lomu kino. Iespējams, populārākā – Marta filmā “Ilgais ceļš kāpās”, skatītāji viņu atceras arī no “Maijas un Paijas”, “Ezera sonātes”, “Vecās jūrnieku ligzdas” un vienā no pēdējām lomām – Viestura Kairiša “Melānijas hronikā”.
“Viņas tā spilgtākā iezīme ir, manuprāt, daudzveidība. Tas, ko mēs redzam, ir blondā Marta, tāda ļoti simboliska skaista un romantiska, bet otrā galā ir Vija no “Ezera sonātes”, kurai atlika tikai uzlikt to tumšo parūku, un viss viņa uzreiz ir spridzeklis un pilnīgi cita tipa raksturs. Es teiktu, ka tas kinoekrāns viņai ir devis vietu šādām dažādām izpausmēm. To, cik dažāda Lilita Ozoliņa ir bijusi 40 gadu garumā uz ekrāniem, to mēs vienmēr varēsim redzēt,” norāda kinokritiķe Kristīne Matīsa.
Esmu šokēts, tā par pēkšņo zaudējumu – saka Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Ojārs Rubenis, vienlaikus norādot – no mums ir aizgājusi leģenda, taču viņas devums Latvijas teātra un kino mākslai ir paliekošs un neizmērojams: “Tā sajūta, ka ir aizgājis no tās paaudzes atkal viens mākslinieks, viena sieviete, viena dāma, viens cilvēks ar milzīgi lielo burtu. Ja saka, ka neviens nav aizvietojams, tā jau ir, bet viņa ir ierakstījusi Latvijas vēsturē visos laikos sevi ar lielo burtu.”
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
