Lembergs un Šķēle Saeimas komisijā liedzas, ka būtu pirkuši laikrakstu “Diena”

“Nē, nezinu”, “neatceros”, “tā nav taisnība” – tās bija, šķiet, populārākās atbildes, kas šodien izskanēja tā dēvētajā oligarhu lietas izmeklēšanas komisijā Saeimā. Uz tās sēdi bija aicināti divi no trim tā dēvētajiem oligarhiem – Andris Šķēle un Aivars Lembergs, kā arī vēl divi uzņēmēji, kuri bijuši saistīti ar ekonomiskās krīzes pilnbriedā notikušo savulaik ietekmīgā laikraksta “Diena” pārdošanas darījumu. Viņi visi, kā jau ierasts, jebkādus likumpārkāpumus noliedza.

2017. gada 18. decembrī 19:01

Tā dēvētās oligarhu lietas izmeklēšanas komisijas sēde izvērsās trīsarpus stundas garā jautājumu un atbilžu maratonā. Uz lielāko daļu jautājumu gan atbildes netika saņemtas. Tomēr kolorītu izteikumu un asu vārdu apmaiņu arī šoreiz netrūka.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Pratināšanas maratons sākās ar savulaik Latvijas ietekmīgāko politiķi Andri Šķēli. Viņš komisijas deputātiem uzreiz aizrādīja, ka oligarhu lietā oficiāli iesaistīts nav bijis.

“Es neesmu šajā kriminālprocesā iesaistīta persona, un visas tās atsauces, ko jūs lietojat savā mājas lapā neatbilst likumam. Es neesmu ne reizi šī kriminālprocesa ietvaros aicināts ne kā liecinieks, ne kā eksperts, ne kā jebkas cits, kas ir norādīts kriminālprocesā,” sacīja Šķēle.

Šķēle tik tiešām kriminālprocesā nebija iesaistīts, tomēr likumsargu noklausītajās Aināra Šlesera sarunās viesnīcā Rīdzene, Šķēle piesaukts itin bieži. Gan saistībā ar prezidenta Gunta Ulmaņa pārvēlēšanu deviņdesmitajos gados, gan nesenākiem notikumiem – kontroli pār laikrakstu “Diena”. Viņš gan uzstāja, ka tolaik neesot bijis starp “Dienas” īpašniekiem, bet tikai piesaistīts kā konsultants, lai dotu padomus, kā uzlabot uzņēmuma finanšu situāciju. Jāpiebilst gan, ka citu tolaik dienā strādājušo cilvēku publiskie izteikumi liek domāt par pretējo. Kopumā Rīdzenes sarunu nozīmi ekspolitiķis centās nonivelēt kā tukšu runāšanu.

“Es nezinu, cik jūs pazīstat labi Šlesera kungu, kad ar Šlesera kungu runā, nu tā sajūta, ka viņš runā par visu Latviju, nav tāda novada, kur viņa nav, vai nav tādas lietas, kas Šlesera kungam nepieder. Es atvainojos, ja es pārspīlēju, bet aptuveni tāda ir Šlesera kunga uzbūve,” skaidroja Šķēle.

Kad Šķēles iztaujāšana bija noslēgusies, visnotaļ miegaino sēdi pamodināja komisijā neietilpstošais Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš, kurš gribēja Šķēlem kaut ko pajautāt. Komisijas vadītāja Inguna Sudraba gan to neatļāva, pat piedraudot Kaimiņu no telpas izraidīt.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Pēc tam bija kārta Aleksandram Tralmakam, kurš savulaik “Dienā” ieņēma augstu amatu, bet pēc pārdošanas kļuva par tā vadītāju. Viņš noliedza, ka aiz sevis būtu slēpis kādas citas intereses, tā vietā dodot mājienus, ka, ja ne viņš, tad laikrakstu Diena būtu nopirkuši Kremlim lojālā laikraksta “Izvestija” izdevēji. Tralmaks arī noliedza iepriekš izskanējušo, ka kontroli pār laikrakstu būtu izmantojis, lai kārtotu kādus savus personīgos rēķinus ar bijušajiem kolēģiem.

“Man patiesībā nebija baigi daudz laika, lai nodarbotos ar satura ietekmēšanu vai sniegt kaut kādus norādījumus redaktorēm. Un kā jums droši vien komisijas locekļiem ir zināms, Nellijai Ločmelei Tjarvei kaut kādus norādījumus sniegt ir praktiski neiespējami,” sacīja Tramlaks.

Pēc Tralmaka savukārt kārta pienāca uzņēmējam Viesturam Koziolam, kurš pazīstams kā Aināra Šlesera biznesa partneris un Rīdzenes sarunu dalībnieks. Viņš savulaik uz laiku kļuva par laikraksta “Diena” akciju kontrolpaketes turētāju, līdz tās no Koziola pārņēma Rīgas tirdzniecības osta, kurā tagad jau pavisam oficiāli daļas pieder arī Šlesera un Šķēles ģimeņu locekļiem. Koziols gan sākotnēji teica, ka nekomentēs laikraksta Ir publikācijas, jo tās viņaprāt esot “fragmentāras, rediģētas un kompilētas”. Tomēr atbildot uz deputāta Andreja Judina jautājumiem, viņš netieši norādīja uz Šlesera iespējamajiem interešu konfliktiem, piemēram, saistībā ar Rīgas tirdzniecības ostu.

“Ainārs bija man personīgi naudu aizdevis un viņa interese bija, lai es kaut kad to atdotu. Un, protams, ka šais sarunās, tāpat kā, ja banka naudu aizdod, arī banka bieži jautās, uz ko negribat atbildēt. Arī Ainārs man bieži jautāja kā iet ar viņa ieguldījumiem. Un daļu naudas es biju ieguldījis arī ostā. Daļu naudas aizdotās,” norādīja Koziols.

Beigu beigās kārta bija Aivaram Lembergam. Viņš bija sagatavojis prezentāciju, kurā centās pierādīt, ka visa oligarhu lieta esot nekas cits kā starptautisku spēku sarīkots politisks pasūtījums. Šoreiz gan tika piesaukta Krievijas mafija, nevis ASV miljardieris Džordžs Soross. Lembergs apgalvoja, ka jau no sākta gala zinājis, ka Rīdzenes sarunas tiek noklausītas un tur dzirdētais nodots viņa pretiniekiem, tādēļ to laikā blefojis. Piemēram, runas par valdošās koalīcijas izveidi Saeimā starp ZZS un Saskaņu bijušas mērķētas uz to, lai “Vienotība” kļūst pielaidīgāka.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

“Tas ir pilnīgs blefs, un tas ir pilnīgi neiespējami, jo visi zina, ka ZZS deputāta kandidāti nekad tāds jautājums nevienam nav uzdots, cik es to zinu,” – tā Lembergs.

Beigu beigās būtiski jaunatklājumi komisijā tā arī neizskanēja. Uz nākamo tās sēdi aicināts ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bijušais KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks un bijusī viņa vietniece Juta Strīķe.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm