Deviņi gadi kopš Zolitūdes traģēdijas. Kā turpmāk izskatīsies šī vieta?

Šo nedēļu iesākām ar atmiņām par baisāko traģēdiju Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Jau deviņi gadi kopš veikala “Maxima” sabrukšanas. Bet nelaimes vieta joprojām spocīgi tukša. Rīgas pilsēta beidzot sākusi darbu pie tā, lai dzīvība Priedaines ielā pamazām atgrieztos, vienlaikus cienot upuru piemiņu. Bet pirms ieraudzīt nākotnes vīziju, TV3 Ziņas pa minūtēm rekonstruēja traģiskās dienas notikumus.

21. novembra pēcpusdiena pirms deviņiem gadiem. Atceļā no darba Zolitūdes iedzīvotāji iegriežas pārtikas veikalā.

Plkst. 16.21 nostrādā ugunsdzēsības signalizācija. Priedaines ielas “Maxima” briesmas nesaskata un turpina apkalpot pircējus. Stundu un 20 minūtes vēlāk (plkst. 17.41) virs kasēm un piena produktu nodaļas iebrūk jumts.

14 minūšu laikā pēc izsaukuma (plkst. 18.00) notikuma vietā ierodas glābēji. Apkārt valda haoss. Veikals ir tumšs. Līdz atbilstošas tehnikas atvešanai jāizlīdzas ar kabatas lukturīšiem un kailām rokām.

Plkst. 19.04 jumts iebrūk vēlreiz, šoreiz aprokot arī glābējus. No gruvešiem glābēji izceļ trīs savu biedru mirstīgās atliekas. Sērot nav laika – jāturpina meklēt izdzīvojušos.

Rācijās arvien biežāk tiek doti norādījumi būt uzmanīgiem un strādāt tikai zem klajas debess, jo atlikušās konstrukcijas var nobrukt kuru katru brīdi.

Pēc plkst. 21.00 glābēji sāk kustināt betona blokus. Jāizdara drausmīga izvēle – glābt jau atrastos vai izslēgt tehniku, lai saklausītu citus palīgā saucienus. Plkst. 4:40 no rīta notikuma vietā iestājas klusums. Tas pats atkārtojas plkst. 7.00.

Pret rītu no drupām izceļ pēdējo izdzīvojušo – tas ir kasieris Mārtiņš. Pēc tam tiek tikai papildināts bojāgājušo saraksts.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Pirmajā naktī tajā ir vēl tikai 16 vārdi. Nākamajā dienā glābēji ik pa brīdim publisko jaunu skaitli – komentāri ir lieki.

Piektdienas plkst. 19.00 – 49, sestdienas plkst. 10.00 – 52, sestdienas plkst. 17.00 – 54. Tur tas arī apstājas.

Tāpat kā ieilgusī tiesvedība, arī šis laukums, pagaidu piemineklis un žogs nedod bojāgājušo tuviniekiem mieru un iespēju notikušo atstāt pagātnē. Vīzija – kam šeit būs būt, ir gatava.

Ideja, ka šeit jābūt piemiņas vietai, kurā atrasties, ko pieredzēt, ne tikai piemineklis, uz ko skatīties – pilsētai bijusi sen. Šovasar beidzot virzība – izsludināts metu konkurss.

Atsaucība gan necik plaša – pieteiktas vien četras skices, no kurām par pārliecinoši labāko žūrija uzreiz atzīst vienu.

“Kopābūšanas laukums – tur ir izvietotas 54 sfēras, atbilstīgi bojāgājušo skaitam. Šajās sfērās visi var ieraudzīt arī sevi, apzinoties, ka tā ir mūsu visu traģēdija, un par tās upuri varēja kļūt ikviens. ” teic konsultāciju aģentūras “Copywriter/Levelup” partneris Igors Gubenko.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Idejas līdzautors skaidro Atceres dārza vīziju: “Tas ir tā saucamais klusuma pakalns, kur ar apstādījumiem norobežots no vides, kur visi var neslēpt emocijas un vienatnē vai šaurā lokā pieminēt upurus. Mūsu prioritāte bija noskaidrot to cilvēku redzējumu, kuriem šī tradīcija ietekmējusi visvairāk. Viņi pauda, ka negrib, lai vietai būtu konkrētas ideoloģijas vai reliģijas simboli izmantoti, jo upuru daudzveidība ir tik liela.”

Tomēr ne visi upuru tuvinieki ir apmierināti ar risinājumu. Ineta, kura Zolitūdē zaudējusi savu vienīgo meitu, pauž bažas – vai ūdens nesaduļķosies, tajā nesakritīs lapas, vai bezpajumtnieki kluso vietu neizmantos kaut vai aliņa dzeršanai. Pilsētas arhitekta dienestā mierina, ka autoriem projekts tagad jāsaskaņo ar publiku, īpaši cietušajiem.

“Protams, grūti veidot risinājumu, kas pilnīgi visiem patīk, bet darba procesā, sarunās daudz kas tiks risināts un panāktas vienošanās. Katra piemiņas vieta nāk ar savu noskaņu, kas dod savas norādes, kā tajās uzvesties. Mēs par to runāsim un sapratīsim, kādi ir tās lietošanas noteikumi. Mēs saprotam, ka tas nav parks atpūtai, bet cieņpilna vieta. Nav nepieciešamības daudz uztraukties, projekta gaitā tiks veidots un mēs redzēsim, sajutīsim attieksmi, kas tur ielikta un reaģēsim ar savu uzvedību,” saka Rīgas pilsētas galvenā dizainere Evelīna Ozola.

Uz traģēdijas desmitgadi gatavs gan būs tikai projekts – paša dārza izbūve varētu aizņemt vēl divus trīs gadus.

Līdz teritorija, kas tuvinieku atmiņās turpina glabāt pārdzīvotā šausmas, beidzot iegūs tai pienācīgu veidolu.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm