tv3.lv

Aprit desmit gadi kopš finanšu krīzes sākuma. Kas pa šo laiku ir mainījies?

Tieši pirms desmit gadiem šajā laikā Latvijā atskanēja tas krakšķis, ar kuru pasaulē neilgi pirms tam bija sācies finanšu sistēmas sabrukums, starp citu lielākais kopš Lielās depresijas. “Parex” bankas krahs bija tikai sākums totālai taupībai, algu apcirpšanai, kas noveda pie vispārējas nespējas atmaksāt kredītus, vēlāk arī pie 13. janvāra grautiņiem un jauniem aizbraucēju tūkstošiem.

2018. gada 11. novembrī 21:21

LNT Ziņas šonedēļ pētīja, vai tagad, desmit gadus vēlāk, tas, kas juka un bruka, atkal ir kārtībā? Vai bankām izdevies pārdot pilis un būdiņas Latvijas malu malās, kas īsā laikā izrādījās gandrīz bezvērtīgas un kuras tika tirgotas par sviestmaizi? Cik daudz ir to, kam algas atgriezušās pirmskrīzes līmenī, bet kuri kādreizējos ciparus savos kontos vairs nekad nav redzējuši?

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Aija Latvijas vannu ražošanas uzņēmumā strādā jau 14. gadu un ir kvalitātes kontroliere. Viņa ir viena no retajām darbiniecēm, kura palika uzņēmumu krīzes laikā pirms desmit gadiem. Toreiz notika drastiskas atlaišanas, bet palikušie strādāja piecu cilvēku darbu, turklāt par krietni zemāku algu.

“Tur bija variants – vai nu stādā vai ej uz bezdarbniekiem un saņem galīgās kapeikas,” viņa atceras. Lai gan nācās dzīvot no rokas mutē, Aijai kopumā paveicās – būdama četru bērnu mamma, tā dziļu krīzi neizjuta pārāk sāpīgi, jo viņai nebija kredītu, bet bija sava māja, piemājas dārzs, tika audzētas arī cūkas un turēta govs.

“Neesmu ņēmusi kredītus un uz to paļāvusies. Es kādreiz bērnībā esmu augusi tā, ka man nav bijusi pārpilnība un mums mammīte bija iemācījusi to, ka, ja nevar atļauties, tad iztiec ar to, kā ir, būs laiks, varēsi,” viņa stāsta.

Aija problēmas uzņēmumā un arī savā makā sajuta vien 2009. gadā, lai gan pamatīgas nepatikšanas un viens no grūtākajiem periodiem uzņēmuma dzīvē sākās agrāk, kad plīsa nekustamā īpašuma tirgus, tagad ar rūpi sejā atceras uzņēmuma īpašnieks un vadītājs Pēteris Treicis.

“Mēs īsti nesapratām, cik dziļa ir tā krīze, mēs turpinājām savu darbību, savu ierasto darbību. Jā, mēs sākām sajust, ka nepietiek naudas, sākām sajust, ka paliekam parādā piegādātājiem,” atzīst uzņēmējs.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Uzņēmumā 20% ikgadēju apgrozījuma pieaugumu nomaina 70% kritums un pasūtījumi neatgriezās ilgstoši. Visbeidzot briesmām acīs uzņēmums ieskatījās tad, kad kontā vairs nebija naudas kredīta atmaksai un darbinieku algām. Tad nācās rīkoties – uz pusi mazināts darbinieku skaits, atstājot tikai tiešā ražošanas procesā iesaistītos, bet atlikušajiem uz pusi mazināta alga.

Tiesa, pašiem uzņēmumā nepietika iekšas tik skarbiem lēmumiem, tagad atzīst uzņēmējs: “Mēs paņēmām ārēju konsultantu, jo neviens mūsu uzņēmuma iekšienē nebija ar tādu tik skarbu piegājienu gatavs darboties un mums vajadzēja ārējo spēku, kas mūs parāda spoguli, parāda, cik pa īstam nopietni mūsu stāvoklis ir. Tas parādīja tā – mīļīe draugi, skatoties uz jūsu skaitļiem, jums ir atlikuši divi vai trīs mēneši, ko dzīvot.”

Treicis atzīst, ka milzīga loma vannu ražotnes izdzīvošanai bija bankas lēmums palīdzēt un pārkreditēt finanšu plūsmu, tādējādi palīdzot uzņēmumam iedzīvināt iestrādes un sākt produkcijas eksportu uz Zviedriju un tad arī Ukrainu: “Tā bija “Krājbanka”, kas mums ļoti, ļoti palīdzēja izdzīvot. Es domāju, ka mēs mēs nebūtu izdzīvojuši, ja būtu bijuši citās bankās.”

Milzīgais nekustamā īpašuma burbulis bija iespējams pateicoties miljardos mērāmiem kredītu resursiem, kurus sportiskā azartā bankas dāļāja gandrīz visiem, bet politiķi, kuri bija solījuši septiņus treknos gadus, uz to ilgstoši noskatījās. Tie, ekonomistu un Latvijas Bankas bikstīti, attapās vien tad, kad inflācija valstī ilgstoši turējās divciparu apjomā, uzturot prasība celt algas, ekonomikas izaugsme apstājās un valsts maciņā arvien jūtamāk sāka svilpot vējš.

Tikai 2007. gada otrajā pusē ieviesa stingrākus nosacījumus, bankas aktīvāk sāka atteikt kredītus, bet nekustamā īpašuma tirgū cenas sāka atkāpties no saviem nesamērīgajiem augstumiem. Tomēr izmaiņas vēl nebija tik jūtamas – cilvēki turpina tērēties par spīti aicinājumiem taupīt.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Daudzi nejuta arī to sviluma smaku, kas jau 2006. gadā nāca no ASV, kur cilvēkiem sākās problēmas atmaksāt hipotekāros kredītus, uz kuriem savukārt tā laika baņķieri bija sabūvējuši riskantu vērtspapīru. Situācija saasinājās 2007. gadā, bet ar milzīgu blīkšķi nogāzās 2008. gada septembrī, kad viena pēc otras par bankrotu paziņoja 100 gadīgas investīciju bankas, tajā skaitā prestižā “Lehman brothers” – un finanšu tirgū, kur jau tā valdīja neuzticība, sākās panika. Latvijā nekādi ārkārtas pasākumi netika veikti, arī saņemot ziņas par reitingu samazināšanu.

Tomēr novembra sākumā valsts palīdzību lūdza Latvijas viena no lielākajām komercbankām – “Parex” banka, kurai pasaules krīze liedza iespējas pārkreditēt 775 miljonu eiro sindicēto aizdevumu. Bet bankas īpašnieki – Valērijs Kargins un Viktors Krasovskis, lai arī skaitījās bagātākie Latvijas pilsoņi, izrādījās pārāk nabadzīgi, lai paši tiktu galā ar problēmām. Pirms desmit gadiem 8. novembrī krita bankas kronis – lai nosargātu visas finanšu sistēmas stabilitāti, valdība lēma glābt banku un pārņem tās akcijas par diviem eiro. Līgums gan par to tiek parakstīts dažas dienas vēlāk.

Pretēji tā laika finanšu ministra Ata Slaktera neveiklajiem izteikumiem par to, ka valstī nekas īpašs nenotiek, tai bija jāsāk sarunas ar starptautiskiem aizdevējiem ne tikai “Parex” bankas dēļ – izrādās, valstij draudēja bankrots. Starptautiskie aizdevēji piešķīra gandrīz veselu gada budžetu – 7,5 miljardus eiro, pretī prasot reformas, nodokļu celšanu, taupību. Aizdevēji un noguldītāji neviens naudu nezaudēja, tomēr Eiropas regulatori secināja – tas nav pareizi un mainīja regulas. Ja “Parex” banku glābtu tagad, tas notiktu pavisam savādāk, problēmu gadījumā, pirmkārt, akcijas zaudē akcionāri, bet par akcionāriem kļūst lielo subordinēto noguldījumu veicēji.

“Ja ar to nepietiek, ja man atmiņa neviļ, ar to nepietika “Parex” bankas gadījumā, tad tiek pārvērsti akciju kapitālā nākamie kārtā. Tur tas princips ir tāds, ka pagriezti maksātnespējas gadījumā kā kreditori, kādā rindā stāv. Tātad tie, kas pēdējie saņemšanā, tie pirmie norakstīšanai. Tad nākamie nāktu obligāciju turētāji un lielākie uzņēmumi,” saka FKTK Noregulējuma un garantiju fondu daļas eksperts Jānis Placis.

Tātad, mazie noguldītāji saņemtu garantētos noguldījumus līdz 100 000 eiro, bet lielie noguldītāji tad kļūtu pa bankas akcionāriem. “Tas attiecībā uz “Parex”, tur izskatās, ka pietiktu. Un tas pēc direktīvas teorētiski pastāv iespēja, ka grūti iedomāties, ka galīgi trūkst saistību, ko konvertēt kapitālā. Tad iespējams valsts atbalsts,” saka Placis.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Bet šobrīd skaudrā bilance liecina, ka “Parex” bankas glābšanas rezultātā valsts no bankas neatguva aptuveni 450 miljonus eiro.

“Kas ir nedaudz mazāk nekā bija savulaik, bijām prognozējuši, ka aptuveni pusmiljards varētu būt neatgūtie. Kopumā jāskata ar sekām, kas būtu, ja netiktu “Parex” glāba. Šādi aprēķini, viens no tiem ir no Latvijas Bankas aplēsēm, ka zaudējumi varēja būt līdz trīs miljardiem latu. Līdz ar to tādā formā cipars nav tik liels,” saka Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs Vladimirs Loginovs.

Bet rēķins par valsts glābšanu no bankrota ir vēl lielāks. Lai arī Latvija izmantoja mazāku aizdevumu nekā tika piešķirts, no 2009. gada 1. janvāra līdz šā gada 6. novembrim par starptautisko aizņēmumu procentos samaksāti 753,4 miljoni eiro. Aizdevējam jau atmaksāti 3,6 miljardi eiro, jeb 80% no programmas finansējuma, aizņemoties naudu finanšu tirgos. Vēl jāatmaksā 810 miljoni eiro, visvairāk Eiropas Komisijai – nākamgad 580 miljoni eiro.

Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis uzskata, ka tas tomēr bija vienīgais pareizais risinājums iziešanai no krīzes: “Izvēlējās ārkārtīgi stimulējošo ekonomisko politiku, jo mums bija divas alternatīvas – viena alternatīva bija devalvēt latu, tas nozīmētu pirktspējas kritumu, radikālu vismaz 50% pirmajā brīdī, kas būtu sāpīga visiem mazturīgajiem. Tad būtu radikālāki postījumi visiem. Izgājām no krīzes salīdzinoši veiksmīgi, lai arī daudziem tā neliekas, bet tas ir labākais risinājums no tiem, kas bija iesējami.”

Tomēr tobrīd daudzi krīzes risinājumi nelikās pareizi – 2009. gada sākumā krīzei sasniedzot zemāko punktu, bankrotēja tūkstošiem uzņēmēju, strauji auga bezdarbnieku rindas, bet palikušajiem darbiniekiem mazinātas algas.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Centrālās statiskas dati liecina, ka ienākumi, tai skaitā algas, sociālie maksājumi saruka par vidēji 15%, tomēr bija darbavietas, kur algas grieztas krietni straujāk, tika noteikti griesti māmiņalgām. Bet vienīgie, kuriem ienākumi gandrīz nemainījās, bija pensionāri. Rezultātā tūkstošiem cilvēku un uzņēmēju radās grūtības atmaksāt kredītus – bankas pārņēma īpašumu, tūkstošiem cilvēki pameta valsti vai gāja maksātnespējas procesus, zaudējot faktiski visu.

Nekustamā īpašuma cenas bija kritušas pat par 80%. Šajā laikā pie lielākās bankas “Swedbank” vadības stūres sēdās Māris Mančinskis, kura uzdevums bija restrukturizēt pašas bankas darbību un atlaist trešdaļu strādājošo: “Lai mēs spētu strādāt kā organizācija tālāk, bet arī strādāt ar kavētiem kredītiem – sākumā problēmas tika nežēlīgi cirstas jau saknē. Protams, emocionāli grūti, jo iedomājies sevi tās otras puses vietā, ka tu negribētu būt. Un tādēļ saprotu, kā dēļ viņi cīnās pret tām lietām, nāk mēģina, viņiem izdarīt, cilvēcīgi.”

Bankas vadībai pašai nebija pieredzes krīzēs, asas rīcības ieteica piesaistītie konsultanti un spieda arī problēmas mātes bankā. Tikai pēc krietna laika bankas kļuva pielaidīgākas – dzēsa daļu kredīta, ļāva ģimenēm ar bērniem palikt dzīvoklī, parādi tika restrukturizēti.

“Sākumā, kad tev pašam deg māja, tad tu nodzēs vispirms savu ugunsgrēku un tad ej palīdzēt kaimiņiem. Tu nevari vienlaikus risināt visas problēmas. Un tad arī bija skaidrs, ka tā ekonomikā atkopšanās notiek. Un tu vari spēlēt uz šo situācijas uzlabošanos.”

Ugunsgrēka dzēšanas laikā bija apstājies gan kredītu, gan nekustamā īpašuma tirgus – īpašumi bija zaudējuši pat 80% vērtības. Bankas kopumā pārņēma un pēc tam tirgoja 50 000 īpašumu, tajā skaitā puspabeigtus vai izdemolētus dzīvokļus un mājas. Šie darījumi vairākus gadus būtiski ietekmēja nekustamā īpašuma tirgu un tā cenas.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

“Tajā laikā šie tiesu izpildītāji bija vieni no tiem, kuriem bija informācija par to, par objektiem, par banku organizētajām izsolēm, bija atkal jauns tirgus, tas no vienas puses veicināja tirgu, jo bija jauns tirgus atkal notika kustība, darījumi ar īpašumiem. No otras puses šie īpašumi, kas tika pārdoti no banku portfeļiem, viņu cenas bija zemākas nekā normāla tirgus cena,” saka “Latio” valdes loceklis Aldis Riekstiņš.

Banku meitas uzņēmumu īpašumus izpirka klienti, kuri to nepaspēja izdarīt pirms krīzes, daļa bija attīstītāji, tiesa, pamatā tie, kuriem bija uzkrātas bagātības, jo naudu bankas nedeva. Šobrīd lielāko banku meitas uzņēmumi jau tiek likvidēti, jo īpašumi izpārdoti. Visus īpašumus vēl nav pārdevis tagadējās “Luminor” bankas uzņēmums, vēl palikuši daži simti īpašumu, bet tie vairs neietekmē nekustamā īpašuma tirgu, kas šobrīd jau pieaug vidēji par 12% gadā.

“Veselīga attīstība. Šobrīd īpašumi tiek pirkti tik pat aktīvi kā 2006. gadā, bet vēl pa 2005. gada sākuma cenām. Nekustamā īpašuma tirgus nopurinājās, teiksim tā, nometa visu lieko, nav vairs nekāda sapņa pilis – ir īpašums, kas maksā tik, cik viņš maksā. Ja tajā pirmskrīzes laikā tika ļoti daudz kas būvēts, remontēts pelēkajā segmentā, kur cena bija saistīta ar pelēkajām izmaksām. Tagad viss baltajā segmentā,” saka “Latio” valdes loceklis.

Tiesa, joprojām var redzēt arī kopš krīzes nepabeigtus īpašumus. Tādu gan esot retums un tam var būt vairāki iemesli – bankas noteiktā cena nav pievilcīga pircējam vai arī joprojām notiek tiesvedība.

“Tiesvedība ir tā, kāpēc ir objekti, nesaprotami, kāpēc nekas nenotiek, bet tiesvedība, kur kas ir iesprūdis un šis īpašumu vēl būs kādu laiku, kamēr notiks sakārtots.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Rezumējot krīzes sekas, investīciju baņķieris Rungainis savukārt norāda, ka tā ļāva saprast, kura uzņēmuma darbība bija konkurētspējīga, jo nevajag lielu mākslu strādā, peldoties naudā: “Kā saka Vorens Bafets – tikai tad, kad ir bēgums, tad redzam, kurš ir peldējies kails. Tad, kad ir krīze, tad redzam, kuri pa īstam ir konkurētspējīgi, un nekonkurētspējīgie nopelnīt nespēj, bet viņi, protams, meklē vainu ārpus sevis.”

Baņķieris arī uzskata – lai arī cik smagas būtu krīzes, tām jābūt un nevajag meklēt vaininiekus: “Ir nepareizi meklēt vainu ārpus sevis.”

Pie negatīvām sekām daudzi min maksātnespējas industrijas augoņa izveidošanos, un ātro kredītu biznesa uzplaukumu, tiesa, pastāv cerības arī šajās jomās lietas sakārtot. Vērtējot krīzes sekas, uzņēmēji un eksperti min piesardzību gan attiecībā uz izaugsmi, gan investīciju plāniem – tāda joprojām ir arī bankām attiecībā uz kredītu izsniegšanu. Līdzīgi jūtas arī vannu ražotājs, kurš krīzi kopumā izjutis piecus gadus un labi sajuties vien pēdējos pāris gadus. Viņš gan saka – krīze mainījusi lietas.

“Liela daļa gaišo prātu ir aizgājušas no nekustamā īpašuma spekulācijām un sākuši reālu biznesu, kas pievieno vērtību ilgtermiņā un eksportspējīgus jo redzu, ka Latvijā ir atvērušies un veiksmīgi darbojas vairāki, daudzi ražošanas uzņēmumi, kurus es izprotu, saprotu, kas notiek. Ka ekonomika stāv vairs ne uz māla kājām, bet uz stabilākām kājām,” saka uzņēmējs.

Latvijā ekonomika sāka pieaugt kopš 2010. gada, tomēr jūtamu algu pieaugumu iedzīvotāji gan izjūt vien pēdējos pāris gadus. Tie, kuri grib strādāt, var dabūt darbu, arī oficiālā vidējā bruto alga sasniegusi 1000 eiro – tas ir par 60% lielāka nekā 2010. gadā, kad algas bija sasniegušas zemāko līmeni. Spiediens uz algām turpinās, jo šobrīd ir grūtības atrast darbiniekus – viens no būtiskiem iemesliem ir krīzes laikā daudz aizbraukušie tautieši, ko uzņēmējs savukārt min kā visnegatīvākās krīzes un arī valstij dārgi izmaksājušās bankas glābšanas sekas. To, ka tagad situācija ir krietni labāka nekā bija pirms krīzes, jūt arī Aija. “Apjoms lielāks, līdz ar to algas var palielināt,” viņa saka.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm