Ir neskaitāmi fakti, kas pierāda, ka Putins kā ieroci Ukrainā izmanto it visu – pat bērnus. Jau zināms, ka it kā atpūtas nometņu aizsegā no okupētajām teritorijām uz Krieviju izved nepilngadīgos, kuri vēlāk nonāk Krievijas bērnunamos vai adopcijā. Atgriezties izdodas vien retajam. Kādam vientuļajam tēvam no Mariupoles Jevgeņijam Meževovam brīnumainā kārtā izdevās atgūt savus trīs okupantu nolaupītos bērnus. Tagad ģimene patvērusies Rīgā.
TV3 Ziņas ar ģimeni tiekas dzīvoklī, kas ir nu jau otrā ģimenes mājvieta Rīgā. Kopš ierašanās Latvijā jūnijā apritēs gads, bet tikai tagad Jevgeņijam pamazām sāk naktīs atgriezties trausls miegs.
24. februāra rīts Mariupolē sākās ar sprādzieniem, bet likās – dažas dienas, un beigsies. Tāpēc arī nepameta pilsētu, kad vēl bija tāda iespēja.
“Mums bija pieredze no 2015. gada – visi līdz pēdējam cerēja, ka tā arī karš beigsies. Kā tagad atceros, 27. februārī ar mani sazinājās sociālais darbinieks un teica – ja gribat izbraukt ar evakuācijas vilcienu, jums jāaiziet uz staciju. Jāaiziet! Laikā, kad strādā mīnmetēji ar trim bērniem, septiņus kilometrus. Sava transporta nav. Uzrakstīt anketu, un nav zināms, vai izbrauksiet šodien vai rīt. Es redzēju, kā panikā uzvedas cilvēki. Neredz, kas acu priekšā notiek. Iedomājos, kas notiktu tai pašā stacijā. Tāpēc pat neriskēju tur doties,” saka Žeņa.
Viņš bērnus audzina viens – Matveju, Svetoslavu un Aleksandru. Rāda, kas palicis pāri no viņu mājas. Pusotru mēnesi slēpās te pagrabā, te paziņas dzīvoklī un bumbu patvertnēs, līdz no pazemes bērnus vairs ārā nelaida nemaz. Pats pārskrējienos zem lodēm meklēja ūdeni un ēdamo, katru reizi no bērniem atvadoties kā pēdējo.
“Sākumā ķermeņus lika maisos, kad tie beidzās – satina plēvēs, lupatās… To bija daudz. Ārsti līdz pēdējam lika ģipšus, kamēr ūdens bija, pēc tam tā sāka katastrofāli trūkt. Sākām sniegu spaiņos vākt, kausējām un vārījām. Vīrieši glābās alkoholā. Tā bija pārpārēm, bet ūdens nebija. Bija pat tā, ka man ir alus, bērns grib dzert, un es saku – nu ņem, padzeries alu. Ko darīt?” par apstākļiem stāsta Žeņa.
Izrādījās, ka ļaunākais vēl tikai priekšā. 7. aprīlī patvertnē ienāca krievu karavīri un lika evakuēties. Kontrolpunktā visus pārbaudīja līdz pēdējai vīlītei, un apstājās pie Žeņas dokumentiem. Karojis viņš nav, bet trīs gadus dienējis armijā gan. Un tas okupantiem nepatika.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
“Sākās dokumentu pārbaude. Visu izgrieza. Nezinu, kā viņi nepamanīja manu somiņu ar atmiņas kartēm, telefoniem, visu manu svarīgāko – uzkāru Matvejam uz kakla, un viņš gar apsargu aizšmauca. Kad ieraudzīja, ka man ir armijas pieraksts, uzreiz pateica – viss, tu mūsējais. Paķēra dokumentus un aizskrēja ar smaidu līdz ausīm kā idiotam. Pienāca karavīrs un teica, lai izdomāju, kas paliks ar bērniem. Gribēju Matvejam uz atvadām uzlikt krustiņu, bet viņš teica – lai tevi sargā. Viņi aizbrauca, es pamāju ar roku,” teic Žeņa.
Esot palūdzis paziņai, lai pieskata bērnus uz pāris stundiņām, kamēr viss noskaidrosies. Bet cerētās stundas pārvērtās 45 dienās cietumā. Pazemojumus, sišanu un necilvēcīgos apstākļus izturēt ļāvusi tikai doma, ka bērniem viņu vajag.
“Man bija bail. Visvairāk bija bail, ka tētis neatgriezīsies. Matvejs neizrādija, ka viņam bail. Saša arī ne,” saka meita.
“Kā aizbraucu un pamāju ar roku, neko vairs nezināju – kur viņi, kas… Centos puišiem, kas gāja ārā, katram dot papīrīti ar bērnu datiem, lai aizbrauc, pameklē, kaut vai lai bērni zina, ka esmu dzīvs,” turpina Žeņa.
Tikpat pēkšņi kā arestēja, Jevgeņiju arī atbrīvoja. 26. maijā. Ar kājām naktī gāja 35 kilometrus no Jeļenovkas līdz Doneckai, lai tur saņemtu atpakaļ dokumentus, bet to vidū vairs nebija bērnu dzimšanas apliecību. Uz jautājumu, kur bērni, atbilde bijusi – šorīt aizvesti uz Maskavu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
“Lūk, kur dokumenti – saraksts ar visiem bērniem, kas kopā ar maniem tika aizvesti uz Maskavu. Un te ir teikums – piebilstam, ka adoptēšana brauciena laikā netiek izskatīta. Bērni it kā aizbraukuši atpūsties, bet tādas analīzes viņiem taisītas – pat uz sifilisu! Man liekas ka atlasīja veselos un slimos. Veselie nonāk ģimenēs, slimos atdod. Šeit ir Filips grupā, ko Belova pati adoptēja, un, ja nemaldos, Annu Golubcovu Sergejevnu laikam dabūja atpakaļ uz Ukrainu pie vecākiem. Par citiem nezinu,” saka trīs bērnu tēvs no Mariupoles.
Nometnes, uz kurām Krievija aizved ukraiņu bērnus it kā “atpūsties”, ir braucieni vienā virzienā. Sākumā Žeņa tam negribēja ticēt. Kopā ar viņa Matveju, Svjatu un Sašu izveda 31 bērnu. Tur viņus sagaidīja Putina pilnvarota pārstāve it kā bērnu tiesību jautājumos Marija Ļvova-Belova. Pat paguva nofilmēt propagandas rullīti, kā pastaigājas pa parku ar Jevgeņija bērniem.
“Matvejs tētim teica, ka viņu nolika izvēles priekšā: adopcija vai bērnu nams. Matvejs atbildēja – kamēr neaprunāsies ar tēti, nedos atbildi,” stāsta Svjata.
Līdz lēmumam tika dots laiks – piecas dienas. Ne naudas, ne iespēju pašam tikt līdz Maskavai tēvam nebija. Krievijas brīvprātīgie paveica neiespējamo. Riskējot paši ar savu drošību, divās dienās viņi Žeņu nogādāja pie bērniem, un ģimene beidzot satikās pēc divu mēnešu atšķirtības.
“Mēs tēti sākumā pat nepazinām, bet, kad sapratām, ka tas ir viņš, visi raudājām no laimes. Tētis pacēla Sašu un mani, pēc tam Matvejs izdzirdēja un pieskrēja pie mums. Kad tik ilgi neredzi, sāc aizmirst, kā izskatās, bet pēc tam sapratām, ka tētis. Pats galvenais, ka esam visi kopā,” saka bērni.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Ukrainas bērnu deportācija ir vēl viens zemisks ierocis okupantu rokās – ANO to atzinis par kara noziegumu. “Kāpēc viņi to dara? Vai tad savu bāreņu nepietiek,” Žeņa jautā?
Zināms par vairāk nekā 16 000 bērnu, ko Krievija šādi nozagusi. Un tikai 300 ir atgriezušies.
