Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
TV3 speciālreportāža: Ukrainas rietumu virzienā turpina plūst kara bēgļu straumes
TV3 Ziņas turpina speciālreportāžu sēriju no kara plosītās Ukrainas. Redzams, kā kara bēgļu straumes dodas uz valsts rietumiem, savukārt lielāko apdzīvoto vietu centros notiek humānās palīdzības sadalīšana.
Vietējais Vinnicas autoserviss patlaban ir pārtapis par noliktavu, kurā organizē humānās palīdzības kravas karā izpostīto pilsētu iedzīvotājiem un armijai. Šeit sastopam Latvijas goda konsulu Vinnicā – viņš kopā ar vietējās futbola komandas puišiem krāmē jau kārtējo humānās palīdzības sūtījumu, kas tūlīt dosies ceļā.
“Jau visu šo kara laiku mēs šeit organizējam humāno palīdzību, iepērkam produktus, ģeneratorus, sildītājus, šeit saņemam arī humānās palīdzības sūtījumus no Eiropas, to visu tālāk sūtām uz Kijivu, Harkivu, citām okupantu uzbrukumiem pakļautajām vietām. Tikko kārtējais buss aizveda palīdzību uz Kijivu.”
Igors neslēpj – ir grūti noskatīties uz to, ko Krievija dara Ukrainā. “Mēs viņus te nesaucām, mūs nevajag no kaut kā atbrīvot, dzīvojam savā dārgajā zemē un citu teritorijas neprasām,” noteic Igors. Vaicāts, vai saskata iznākumu sarunām ar Krieviju, viņš saka: “tas nav iespējams, kamēr okupantu spēki ir Ukrainas teritorijā.”
“Es krieviem neticu, ar viņiem neko nevar sarunāt. Sarunas var būt tikai tad, kad viņi aizvāks visu savu karaspēku no Ukrainas teritorijas, nevar būt sarunas, kamēr viņi ir iebrukuši mūsu zemē, nogalina mūsu cilvēkus, izvaro mūsu sievietes un slepkavo mūsu bērnus. Kā teica mūsu prezidents – mēs ar viņiem netaisāmies tirgoties par savu zemi, tā ir mūsu zeme, un mēs to aizstāvēsim un cīnīsimies. Tagad es pateikšu arī krievu valodā, lai arī viņi sadzird – visās sarunās viņi melo – viņi neatvelk spēkus, bet pārdislocējas – dienā, kad notika sarunas, viņi bombardēja mūsu pilsētas. Vēl tikai gribēju pateikt lielu paldies Latvijai, īpaši Latvijas vēstniecībai.”
Vinnica ir 230 kilometru attālumā no galvaspilsētas Kijivas. Marta sākumā okupanti te nobombardēja vietējo lidostu. Gaisa trauksmes arī pēdējā laikā šeit ir regulāras, taču vietējie atzīst – tagad te ir salīdzinoši mierīgi.
“Ir ļoti sāpīgi un skumji, lai gan mums šeit nav tik bīstami, mēs apzināmies, ka netālu, pāris simtus kilometru no mums nogalina mūsu cilvēkus. Ir morāli smagi. Visi cilvēki pārdzīvo,” norāda Vinnicas iedzīvotājs Maksims.
“Kara sākumā bija ļoti liela panika, neizpratne par to, kas notiks tālāk. Tagad mēs redzam, ka mūsu armija ir ļoti spēcīga un neļauj okupantiem sagrābt mūsu valsti. Esot šeit, mēs palīdzam cilvēkiem, kuri šobrīd cieš visvairāk. Tik saliedēta Ukrainas tauta vēl nekad nav bijusi, un es zinu, ka mēs šo karu uzvarēsim,” pārliecināta Vinnicas iedzīvotāja Darja.
Vinnica ir kā tranzīta punkts – ne tikai humānai palīdzībai no rietumiem, bet šeit ir arī pirmais pieturas punkts kara bēgļiem no visas Ukrainas. Šodien šeit sastapām Viktoriju – viņa tikko atbraukusi no Mikolajivas – sieviete strādāja apgabala administrācijā, ko šīs nedēļas sākumā krievu okupanti nobombardēja.
“Mēs tikko atbraucām no Mikolajivas, tur ļoti spēcīgi bombardē. Es strādāju apgabala administrācijā, kuru nobombardēja. 30 cilvēki ir miruši, 30 cilvēki, ar kuriem es pēdējos piecus gadus kopā strādāju. Mēs atbraucām uz šejieni, jo šeit ir mierīgāk. Mamma palika tur, jo mūsu mājas ir tur. Negribēja braukt prom. Smagi bombardē, turklāt ar nopietnu artilēriju, ir ļoti daudz zaudējumu. Katru dienu ceram, ka tas viss beigsies. Sēžam uz koferiem un gaidām, kad varēsim atgriezties mājās. Ārpus valsts negribējām braukt. Ko mēs tur darīsim? Te visi palika. Palīdzam armijai, mūsu cilvēkiem. Pērkam šeit zāles, sūtām uz turieni, kur to nav,” stāsta kara bēgle no Mikolajivas Viktorija.
Sastapām arī Anastasiju – viņa karu piedzīvo jau otro reizi. Pirmo reizi 2014. gadā – toreiz, kad krievu okupanti iebruka Ukrainā meitenei bija deviņi gadi. Pirms diviem gadiem atbrauca uz šejieni no Doneckas apgabala.
“Diemžēl šī nav pirmā reize dzīvē, kad piedzīvoju Krievijas agresiju. Pirms diviem gadiem aizbēgu no tām šausmām, cerēju, ka viss būs labi un te – atkal viss sākas. Ļoti žēl ir to cilvēku, kuri ir iesprostoti Mariupolē un citviet. Tūlīt atkal asaras sāks birt, es nezinu, kā lai to izskaidro, ir ļoti bail, ļoti sāp. Cik daudzi mūsu cilvēki cieš! Cik bērnu ir jau nogalināti!” stāsta kara bēgle no Doneckas Anastasija.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
