tv3.lv

Tiesību eksperts Ukrainā: Pastāvīgi draudi norūdījuši sabiedrību kara trauksmei

Jauns karš Ukrainā tiek uztverts, kā kaut kas ļoti reāls, kas patiešām var notikt jau tuvākajās nedēļās, – intervijā tv3.lv gaisotni Kijevā raksturo starptautisko tiesību doktors, Kijevas Nacionālās universitātes – Mohila akadēmijas pasniedzējs Dmitro Kovals.

Starptautisko tiesību eksperts sarunā atzīmē, ka, raugoties caur profesionālo prizmu, Krievijas intervencei Ukrainā nav absolūti nekāda pamatojuma. ”Šis karš ir ārpus likuma. Un vienīgā leģitīmā iespēja, kā tajā iesaistīties, ir aizsardzības karš,” vērtē D. Kovals. Sarunas kopsavilkums:

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

  • Ukraiņi ar karu dzīvo jau kopš 2014. gada, tāpēc šodienas notikumi sabiedrībā tiek uztverti salīdzinoši mierīgāk.
  • Savstarpējās sarunās par karu cilvēki mēdz pa daļai jokot – tas ir psiholoģisks paņēmiens, kā pārvarēt spriedzi.
  • Ir naivi cerēt, ka tuvākajā laikā sankcijas spēs panākt Krievijas uzvedības maiņu, ja vien pašā Krievijā nenotiks globālas kataklizmas.
  • Dialogs nav nekas slikts, taču, kad Rietumu partneri to stāda kā Ukrainas mērķi, nevis līdzekli, pret to sabiedrībā ir negatīva nostāja.
  • Baltijas valstīs, salīdzinot ar lielāko daļu citu Eiropas valstu, ir dziļāka izpratne par Ukrainas situāciju.

Lai arī skan baisi, tomēr šobrīd Ukrainas kontekstā šis jautājums tiek uzdots ļoti bieži, proti, vai būs karš?

Runājot par savām priekšnojautām, Ukrainā šobrīd patiešām viss rādās ļoti nepatīkamos toņos. Viena lieta būtu, ja Krievija tikai demonstrētu muskuļus un provocētu citas valstis uz piekāpšanos. Tomēr šobrīd Ukrainā jauns karš tiek uztverts, kā kaut kas ļoti reāls, kas patiešām var notikt jau tuvākajās nedēļās.

Kā šīs trauksmainās priekšnojautas atspoguļojas sabiedrībā?

Cilvēkos patiešām ir satraukums, ļoti nepatīkamas sliktu notikumu gaidas. Tomēr jāsaka, ka Ukraina un ukraiņi jau ir diezgan ”pieradināti” pie kara. Lai arī karadarbība līdz šim galvenokārt norisinājusies valsts austrumos un praktiski neietekmēja centrālās Ukrainas, Kijevas un daudzu citu valsts reģionu iedzīvotājus, ukraiņi ar karu dzīvo jau kopš 2014. gada.

Tas ļoti spēcīgi ietekmē mūsu apziņu un veidu, kā mēs uztveram šodienas notikumus. Un tieši tāpēc, ka karš jau ilgāku laiku ir mūsu realitāte, cilvēku reakcija pašlaik ir salīdzinoši mierīgāka, nekā tā varētu būt, piemēram, kādā citā reģionā.

Turklāt šie nebūt nav pirmie eskalācijas draudi. Jā, tie ir visnopietnākie, kopš 2014. gada. Bet arī 2021. gada maijā Krievija bija atvēzējusies karadarbībai, bija pārrunas starp ASV un Krieviju. Un Ukrainas puse gatavojās iespējamajai intervencei. Tolaik galvenokārt runāja par jūras scenāriju – par uzbrukumu Ukrainas ostām un valsts piekrastei.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Dmitro Kovals
starptautisko tiesību doktors

”Ir bijusi pastāvīga sajūta par to, ka tuvākajā nākotnē notiks bruņots konflikts. Un šie faktori – ilgstošs karš, provokācijas, pastāvīgi draudi – iespaido to, ka pašlaik te viss ir relatīvi mierīgāk, nekā tas varētu būt citos apstākļos.”

Kā jaunas iespējamās agresijas gaidas izpaužas ukraiņu ikdienā un sadzīvē?

Sociālajos tīklos ir dažādas fotogrāfijas, citi raksta, ka patiešām jau sagādājuši noteiktas preces. Bet veikalos, kuros pats esmu bijis, ažiotāžu neesmu novērojis.

Iespējamā kara draudus, šķiet, vislabāk var pamanīt tajā, kā cilvēki par to savā starpā sarunājas. Kā likums, to apspriežot, cilvēki cenšas pa daļai jokot. Saprotu, ka tas ir psiholoģisks paņēmiens, kas palīdz pārvarēt spriedzi. Vienlaikus tas atspoguļo arī to zināmo mieru, kas šobrīd saglabājas sabiedrībā.

Mēs saprotam, ka gaidāmajiem notikumiem var būt katastrofāli mērogi – tas var ietekmēt mūs visus un katru atsevišķi. Bet, tā kā vairums Ukrainas pilsoņu šo notikumu attīstības virzību nevar iespaidot, cilvēki cenšas uzturēt savu psiholoģisko veselību, pirms viss vēl ir sācies.

Kā jūs vērtējat starptautisko tiesību instrumentu efektivitāti, lai savaldītu iespējamo agresoru?

Diemžēl šī krīze nav risināma starptautisko tiesību ietvarā, jo puses – katrā gadījumā vismaz Krievijas puse – šīs tiesības ignorē. Starptautiskās tiesības, kas attiecas uz visām valstīm, ietver gan liegumu draudēt ar karu, gan agresijas aizliegumu. Tomēr tas neliedz Krievijai šīs normas ”tulkot” savās interesēs. Proti, nav neviena absolūta principa, ko Krievija šajā situācijā uztvertu kā nepārkāpjamu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tieši pretēji, Krievija aizvien izmanto novecojušu retoriku. Piemēram, tā runā par ietekmes sfērām. Šī retorika bija aktuāla 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē, bet mūsdienās tā ir zaudējusi gan savu aktualitāti, gan nozīmīgumu.

Tas, ka Krievija aizvien lieto šo terminoloģiju, nozīmē, ka tā nav gatava pieņemt izmaiņas, kas notikušas starptautisko tiesību jomā. Krievijas skatījums uz pasauli ir novecojis, tai skaitā, no starptautisko tiesību viedokļa. Tāpēc šajā gadījumā nostrādāt var diplomātija, bet ne starptautiskās tiesību normas.

Arī Krimas okupācija ir starptautisko tiesību pārkāpums.

Starptautiskās tiesības aizliedz okupāciju, tāpat kā aizliedz bruņotu konfliktu. Tomēr, saglabājot pragmatismu, starptautiskās tiesības okupētajām teritorijām piedāvā arī garantijas un normas, kuras jāievēro okupētājvalstīm. Problēma ir, ka Krieviju neatzīst pašu Krimas okupācijas faktu.

Dmitro Kovals
starptautisko tiesību doktors

”Neatkarīgi no tā, vai Krievija to atzīst vai ne, starptautiskās tiesības okupētajās teritorijās ir obligātas. Tomēr Krievijas uzvedība apliecina, ka attiecībā uz šīm teritorijām tā nevēlas izpildīt savas saistības starptautisko humanitāro tiesību jomā.”

Līdz ar to starptautisko tiesību iespējas te ir izsmeltas, jo to ievērošana netiek panākta ar starptautiskas policijas vai citu spēku iesaisti. Šīs tiesības balstās principā, ka valsts tās uzņemas brīvprātīgi.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Alternatīva ir iespēja ieviest sankcijas vai citus pretpasākumus, lai stimulētu valsti atgriezties pie likumīgas rīcības. Saistībā ar Krimas okupāciju šādi pretpasākumi ir ieviesti. Tomēr pagaidām tie nav pamudinājuši Krieviju mainīt savu uzvedību.

Droši vien būtu naivi cerēt, ka tuvākajā laikā minētie pasākumi spēs panākt Krievijas uzvedības maiņu, ja vien pašā Krievijā nenotiks kādas globālas kataklizmas.

Krievija tiek brīdināta par jaunām sankcijām, ja tā uzsāks karu. Kā noprotu, jūs neuzskatāt, ka tās spētu atturēt šo valsti no agresijas.

Sankcijas, kuras jau pietiekami ilgi bijušas spēkā, protams, ir ierobežojušas gan Krievijas ekonomikas, gan arī atsevišķu Krievijas personu iespējas.

Tomēr man nav romantisku jūtu pret sankcijām. Nedomāju, ka tās spēj par 180 grādiem mainīt valsts uzvedību. Sevišķi, ja runa ir par tādu resursiem bagātu un iedzīvotāju skaita ziņā lielu valsti kā Krievija.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Pēdējos desmit gados bijis daudz pētījumu par sankciju efektivitāti. Un tie rāda, ka ar sankcijām patiešām var panākt valstu uzvedības maiņu. Tomēr tas izdodas ne vienmēr. Un parasti rezultātu izdodas panākt attiecībā uz tām valstīm, kuras nav lielas autokrātijas.

Tomēr, pat ja ar sankcijām neizdodas mainīt valsts uzvedību, tās sadārdzina nelikumīgu uzvedību. Tā tas ir arī ar Krimu. Krievijai Krimas turēšana izmaksā daudz dārgāk, nekā tas būtu bez sankcijām. Un Krievijai kopumā ir daudz dārgāk attīstīt savu ekonomiku. To sankcijas panāk.

Bez iedarbinātām sankcijām pret Krieviju Ukrainai būtu grūtāk uzturēt savu ārpolitisko kursu, jo mums nebūtu signālu, ka starptautiskā sabiedrība mūs atbalsta un izprot situāciju līdzīgā veidā.

Bez sankcijām Ukrainai būtu daudz grūtāk arī ekonomiski turēties pretī Krievijai. Tāpēc sankcijām ir jābūt. Tomēr nedrīkst paļauties, ka tās spēj krasi mainīt lielas, autokrātiskas valsts uzvedību.

Kā Ukrainas sabiedrība vērtē Rietumu nostāju, risinot šābrīža saspīlējumu?

Rietumi nav viendabīgs kopums: ir dažādas valstis, ir dažādi spēki, kam ir atšķirīgs skatījums uz šo konfliktu un tā pārvarēšanas veidiem. Rietumi nenozīmē vienotu pozīciju.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Dmitro Kovals
starptautisko tiesību doktors

”Dažas valstis uzskata, ka ir jāstiprina Ukrainas aizsardzības spējas ar bruņojuma piegādēm. Citās, tieši pretēji, uzskata, ka tas tikai pielej eļļu ugunij un provocē Krieviju uz agresiju.”

Man personīgi šķiet, ka Ukrainas sabiedrībā pozitīvi uztver ļoti konkrētus, nepārprotamus vēstījumus un tos, kuros runa ir par bruņojuma piegādēm vai finansiālo palīdzību. Taču ir zināms skepticisms, kad tiek runāts par vēlmi turpināt dialogu.

Dialoga turpināšana nav nekas slikts, taču, kad dažkārt Rietumu partneri to stāda kā Ukrainas mērķi, nevis līdzekli, pret to sabiedrībā ir negatīva nostāja.

Vai tas nozīmē, ka Ukrainas sabiedrība ir kritiska pret Vācijas nostāju, kas liedz savu ieroču piegādes?

Vācija acīmredzot iemieso iepriekš minēto pieeju par “dialogu dialoga pēc”.

Runājot par Rietumu reakciju, kā Ukrainā tiek sadzirdēta Baltijas valstu balss?

Nevaru runāt visas Ukrainas sabiedrības vārdā, bet, tā kā sekoju ziņām un cenšos izprast notiekošo, varu teikt, ka tā ir ļoti pamanāma. Un ukraiņi to pilnīgi noteikti uztver pozitīvi.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Visu bruņotā konflikta astoņu gadu laikā Baltijas valstu pozīcijā ukraiņi skaidri sadzirdēja drauga balsi. Un tā tas ir arī tagad. Baltijas valstīs, salīdzinot ar lielāko daļu citu Eiropas Savienības valstu, ir dziļāka izpratne par Ukrainas situāciju.

Mums ir kopīga vēsture, kas ir saistīta ar piedzīvoto okupāciju, okupācijas režīmu, kas tika ieviesti ar mērķi, lai mūsu valstis iekļautu PSRS sastāvā. Acīmredzot tāpēc mēs labāk zinām, ko var sagaidīt un cik nopietni patiesībā ir jāvērtē notiekošais.

Kā jūs vērtējat pašas Ukrainas valdības centienus un kas pašlaik notiek ar sabiedrības uzticību varai?

Man nav lielu simpātiju pret varu, kas tika ievēlēta pagājušajās prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Tāpēc droši vien es izklausīšos neobjektīvs, tāpat kā jebkurš cits, kuram par to jautāsiet.

Ukrainai, protams, nav bijis pārāk daudz iespēju ietekmēt situāciju, jo tas – būt vai nebūt agresijai – vismaz par 99 procentiem ir atkarīgs no Kremļa plāniem. Tomēr šajā atlikušajā vienā procenta punktā mēs nerīkojamies labākajā veidā.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Dmitro Kovals
starptautisko tiesību doktors

”Mēs sākotnēji pakārtojāmies kaut kādām agresora nomierināšanas iniciatīvām. Un, kad kļuva skaidrs, ka šīs iniciatīvas nav realizējamas, it kā radās iemesls straujākiem agresijas plāniem, nekā tas varētu būt.”

Ja runājam par pašreizējo varas uzvedību, pirmkārt, uzskatu, ka šobrīd visiem neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un vēlmēm ir jāapvienojas. Tāpēc nevajadzētu pārāk stingri kritizēt varu. Bet droši vien no varas gribētos vairāk tiešuma, kas palīdzētu sagatavoties iespējamam bruņotajam konfliktam.

Viena lieta ir teikt, ka mums jāsaglabā miers un nedrīkst pakļauties panikai. Tomēr vislabākais veids, kā novērst paniku, ir nevis sēt pārliecību, ka kara nebūs, bet gan sniegt zināšanas – ko darīt, ja karš tomēr būs. Izskaidrot, kā rīkoties un kādas būs katra pilsoņa funkcijas, kā funkcionēs valsts gadījumā, ja piedzīvosim plaša mēroga iebrukumu.

Ir jābūt skaidrai instrukcijai. Droši vien šai instrukcijai ir jānāk no augstākā politiskā ešelona un tā kaut kādā veidā būtu jāpārrunā arī nacionālajā televīzijā, piedaloties valsts līderiem. Bet tas vēl nav noticis.

Līdz šim no varas vairāk dzird aicinājumus saglabāt mieru. Taču paralēli skan arī frāzes par to, ka ir nopietni riski, ka var tikt sagrābta viena vai otra pilsēta. Un tas sabiedrības izpratnē par notiekošo rada zināmu disonansi.

Vai pašreizējais ģeopolitiskais saspīlējums ietekmē ukraiņu un krievu iedzīvotāju savstarpējo attiecību klimatu?

Manu attieksmi tas noteikti nekādā veidā neiespaido, jo ļoti skaidri nodalu, kur beidzas valsts vai valsts politika, un kur sākas iedzīvotāji.

Saprotams, ka iedzīvotāji daudzējādā ziņā ir savas valsts politikas atspulgs, īpaši, kad runa ir par autoritāru valsti un valsti, kurā tiek kontrolēti mediji, kur neatkarīgiem medijiem tiek ierādīta margināla vieta.

Bet vienalga es nelieku vienlīdzības zīmi starp iedzīvotājiem un politiķiem vai valsts politiku. Es domāju, ka lielākajai daļai ukraiņu ir tieši tāpat. Atklāti runājot, ukraiņu un krievu savstarpējo attiecību problēmu sākotnēji lielā mērā uzpūta Krievijas Federācija.

Tas, kas vairumam ukraiņu nav pieņemams, ir mēģinājumi ietekmēt mūsu politiku un neslēpta agresija Krimā un Ukrainas austrumos. Tas ir tas, kas patiesi uztrauc, kas izraisīja pretestību, bet ne tas, ka cilvēki runātu krievu valodā vai ka tie būtu etniskie krievi.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm