tv3.lv

“Mēs neredzam savu ceļu kopā ar Krieviju.” Ukraiņi bažījas par savu valsti, taču ir gatavi cīnīties līdz galam

Šobrīd valstī palielinās dažāda hibrīdkara elementi – tiek ziņots par mīnētām skolām, slimnīcām, lidostām, stratēģiski svarīgiem objektiem, kas beigās izrādās viltus ziņas, bet uztur nemitīgu spriedzi un apgrūtina drošības dienestu darbu.

Lasi vēl – Latvijas vēstnieks Ukrainā: šobrīd vēstniecība turpina darbu normālā režīmā

Piemiņas siena Kijevā atspoguļo, cik dziļas un joprojām svaigas rētas Ukrainas tautai atstājis Krievijas iebrukums 2014. gadā. Vairāk nekā 2000 fotogrāfiju, bet tās nav tikai fotogrāfijas, tie ir vairāk nekā divi tūkstoši Ukrainas karavīru, jauni cilvēki, kas toreiz atdeva dzīvības cīņā par savu valsti. Ukraiņi šodien saka, – ir ļoti bail, karu mēs, protams, negribam, taču, ja būs jācīnās, cīnīsimies līdz galam.

Pie Svētā Miķeļa klostera mūriem, kur izveidota piemiņas siena Krievijas agresijas upuriem – cilvēki nāk un piestāj arī astoņus gadus pēc asiņainās karadarbības. “Negribam mēs to visu. Nepatīk, kādēļ arī šie puiši asinis izlēja? Bail, bail par nākotni,” norāda Kijevas iedzīvotāja Nadežda.

Lai arī bailes ir, ukraiņos jūtams milzu spēks un apņēmība nosargāt savu zemi. Viņi saka, – ne jau tāpēc šie puiši pirms astoņiem gadiem atdeva dzīvības, lai tagad bez cīņas atdotu savu valsti Krievijai.

“Krievija nevēlas un negrasās pieļaut Ukrainas brīvību, mūsu valsts mierīgu pastāvēšanu, viņi vēlas atjaunot savu impēriju. Šie puiši atdeva savas dzīvības par mūsu valsti, un es darīšu to pašu, ja tas būs nepieciešams,” apliecina Kijevas iedzīvotājs Andrejs.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

TV3 Ziņu uzrunātie Kijevas iedzīvotāji norāda, ka Ukraina ir ceļā uz Eiropu un vairs nav tik vāja, kāda tā bija 2014. gadā. Arī sabiedrībā esot jūtama viļņošanās – ja būs karš, dominē viedoklis: apvienosimies, nepadosimies.

“Krievija cenšas izdarīt spiedienu uz Ukrainu, izdarīt spiedienu uz mūsu cilvēkiem, lai Krieviju cienītu, un vispār vēlas, lai mēs atdodam Ukrainu Krievijai. Bet es domāju, sekoju diskusijām sociālos tīklos. Lielas panikas nav, jo cilvēki ir noguruši baidīties – no vienas puses, no otras puses – pat ja būs militārs uzbrukums, mēs visi aktīvi pretosimies. Valsts ir pavisam cita, nekā tā bija iepriekš. Mēs neredzam savu ceļu kopā ar Krieviju,” norāda Kijevas iedzīvotāja Kristīne.

Vienlaikus gan, runājot par starptautisko atbalstu Ukrainai, kas šobrīd ir Krievijas karaspēka ielenkta – tomēr ir iekšējs rūgtums. “Starptautiskā sabiedrība izrāda atbalstu, bet ir tādas valstis, piemēram, Vācija, kurai bizness ir svarīgāks nekā Ukrainas tautas atbalsts,” pauž Kristīne.

“Gribētos, lai mums vairāk palīdz. Mēs jau cenšamies būt lojāli, mierīgi, gaidām palīdzību. Jūs jau mums palīdzat, jūs esat mūsu brāļu tauta. Cerība. Mans vārds nozīmē “cerība”, un cerība mirst pēdējā,” teic Nadežda.

Dzīvojam kā uz pulvera mucas, tā par kara draudiem saka Ukraiņi. Vienlaikus viņi skaidri akcentē,- ar Krieviju mums nav pa ceļam, mūs pazemoja pirms astoņiem gadiem, tagad mēs esam spēcīgāki un gatavi cīnīties līdz galam.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm