tv3.lv

Mariupolē izdzīvojušie nespēj aizmirst elli, no kuras izdevies izmukt. Irīnas stāsts

Mariupolē izdzīvojušo liecības iedveš šausmas. Ukrainas kara bēgle Irīna pagrabā kausēja sniegu, lai būtu, ko padzerties sev un sunim, un pēc pēdējā patvēruma sabombardēšanas tomēr nolēma mukt. Viņa saprata, ka nāksies šķērsot krievu kontrolpunktus.

Irīna TV3 uzmeklēja pati. Latvijā nedaudz atguvusies no pārdzīvotā un beidzot drošībā, viņas sirds ir pilna. Pasaulei ir jāzina, kas tur notiek, viņa saka.

Uzticamo draugu – suni Bezē – kundze nepameta. Kopā glābās pagrabos un kopā arī izmuka no tagad jau pilnībā nopostītās, kādreiz tik skaistās, ostas pilsētas Mariupoles.

66 gadus vecā Irīna pati saka, ka bija laimīgs cilvēks. Viņai dzīvē esot bijis viss, ko sirds vēlējusies. Viņai bija darbs, viena izaudzināja dēlu un palīdzēja līdzcilvēki. Viss mainījās 24. februārī, kad krievu armija iesoļoja Ukrainā.

Irīna Logvinenko
Ukrainas kara bēgle

“To, ko mums nodarīja, nav iespējams izskaidrot. Es domāju, ka tā ir vienkārši skaudība. Ārprātīga skaudība. Mūsu Mariupole pēdējos piecus gadus bija pārvērsta ziedos. Katrā pagalmā bērnu laukumiņš. Pilsētā skaisti sastādītas puķes un koki, atjaunotas piestātnes un teātris. Neparasti skaista pilsēta! Cilvēki no bijušajām Ukrainas teritorijām, ko 2014. gadā ieņēma krievi, palika akmens laikmetā, bet mūsu pilsēta uzplauka. Viņi to redzēja… Mēs nekad neatgrūdām tos, kuri no Doneckas brauca pie mums saņemt pensiju, pirkt pie mums desu vai atpūsties mūsu jūrā. Mēs palikām draugos kā vienmēr bijām bijuši. Prātā neienāca, ka 24. februārī notiks tas, kas notika.”

Sieviete atceras, ka bombardēt pilsētu sāka no Doneckas puses, un austrumu daļu ar visiem guļamrajoniem “noslaucīja” pirmo. Kad pietuvojās aviācija, cilvēkiem vispār nav bijis iespējams iziet uz ielas. Pilsētā sākās patvaļa. Veikalu un aptieku izlaupīšana, marodierisms. Policija sākumā vēl centusies nekārtības apturēt.

Pazuda ūdens un elektrība. Tiem, kuriem gāzes apkure, atslēdza paši, lai uzlidojumos neuzsprāgtu māja.

Irīna Logvinenko
Ukrainas kara bēgle

“Kad 6. martā mūsu mājā ietriecās pirmā raķete, dēls mani sagrāba tajā, kas mugurā, un ar suni aizveda uz pagrabu. Pats aizskrēja uz blakus māju un no drupām izvilka kaimiņus ar suni.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tur, kur slēpās ģimenes ar bērniem, dzīvniekiem vietas īsti nebija. Patvērumu viņa kopā ar citu mājdzīvnieku saimniekiem atrada mūzikas skolas pagrabā, iepretim Mariupoles teātrim. No abiem pāri nu jau palikušas drupas.

Irīna Logvinenko
Ukrainas kara bēgle

“Virs galvas nepārtraukti riņķoja raķetes. Mums pirmā trāpīja laikam kādā 10. martā. Lidoja zemu starp kokiem. Kad vēlāk bumba trāpīja tieši skolā, kurā atradāmies, dēls mani ar suni izvilka uz ielas un iesēdināja mūsu vecajā mašīnā praktiski bez benzīna. Mums galvenais bija tikt uz Zaporižju – Ukrainas kontrolētu teritoriju. Stāvējām garā autokolonnā kopā ar ģimenēm un bērniem. Bija jāiet cauri 28 kontrolpunktiem. Ņirgājās par mums kā gribēja. To nav iespējams izstāstīt! Kad nonācām Zaporižjā, domāju, ka kritīšu ceļos un skūpstīšu zemi.”

Bēgļu gaitās Irīna gan sastapusi arī tādus ukraiņus, par kuriem viņai kauns. Kā kundze saka, nevienu bumbu viņi nav redzējuši, bet Eiropas palīdzību izmanto labprāt.

Irīna Logvinenko
Ukrainas kara bēgle

“Ne visi ukraiņi ir tādi. Man bija kauns, kad tādus satiku. Jau Polijā.Arī Latvijā, izrādās, ir cilvēki, kuri uz palīdzības viļņa… te viņiem epilators vajadzīgs, te grib bez maksas ielikt zobu implantus. Es esmu sašutusi! Tas nav atkarīgs no tautības, bet gan audzināšanas. Katrā tautā ir šādi cilvēki. Negribu, lai viņi aizņem to cilvēku vietu, kuri bēg no elles. Es ļoti lūdzu, ukraiņi, uzvedieties pieklājīgi. Pret mums šeit ļoti labi izturas. Jūs esat mūsu seja! Padomājiet par to.”

Runājot par dzimteni, kundzes acīs ir asaras. Viņa aicina hakerus nopludināt adreses tiem iznireļiem, kuri izvarojuši ukraiņu sievietes un bērnus. Lai katrs no viņiem, ja vien karā izdzīvos, mājās pārrastos trīcošiem ceļiem bailēs, ka viņu tur gaidīs atmaksa.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Irīna Logvinenko
Ukrainas kara bēgle

“Ja tev ir rokas un kājas, Ukrainai tagad ir vajadzīgi cilvēki! Stājieties uzskaitē, brauciet uz Ukrainu un palīdziet to atjaunot! Mums neviens šeit neko nav parādā. Un nav ko diktēt savus noteikumus. Man tagad ir problēma ar kāju, es nevaru aizbraukt. Es kājām aizietu! Kailām rokām nožņaugtu tos, kuri ieņēma manu māju. Es ceru, ka mana dzimtene mani sadzirdēs. Pie pirmās iespējas es atgriezīšos dzimtenē un visiem spēkiem palīdzēšu. Novēlu visiem uzvaru. Puiši, mēs jūs atriebsim! Atbalstiet sievietes, kuras pazaudējušas jēgu dzīvei. Tās, kuras var dāvāt jaunu dzīvību, dariet to! Laidiet šo dzīvību pasaulē! Mēs atdzimsim! Es tevi mīlu, Ukraina! Mariupole, tur palika mana dvēsele. Es tevi mīlu. Mēs visu atjaunosim!”

"Vairāk nekā 10 gadu laikā katrs Kristīnes sižets un īsfilma tapusi ar vislielāko atbildību pret skatītāju. Materiāls jau sen samontēts, bet Kristīne turpina domāt, ko un kā varēja labāk. Žurnālistika Kristīnei ļauj dot balsi tiem, kurus ikdienā nesadzirdam. Stāsta galvenā vērtība ir cilvēks. Vienmēr."

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm