tv3.lv

Kara laikā daudzi ukraiņi zaudējuši kādu tuvinieku. Sergejs zaudēja visu ģimeni

Krievijas uzsāktajā karā daudzi ukraiņi ir zaudējuši savus tuviniekus. 6. martā visa Sergeja ģimene gāja bojā evakuācijas laikā no Irpiņas. Ar “tv3.lv” viņš dalās šausmās, ko nācies piedzīvot.

Ukrainis Sergejs stāsta par notikumiem pāris dienas pirms kara.

“17. februārī es aizbraucu uz Donecku, jo mana māte bija saslimusi ar Covid-19, un viņas veselības stāvoklis pasliktinājās. Es aizbraucu pie viņas, bet ģimene palika Irpiņā,” uzsver vīrietis.

Jau vēlāk, pēc kara sākuma, uzbrukumi notika arvien tuvāk Irpiņai, kur mitinājās ģimene.

Sergejs
Ukrainas iedzīvotājs

4. martā bija apšaude vienā līnijā, tad katra nākamā raķete tika šauta jau tuvāk pilsētai. Un tajā dienā pāris raķetes trāpīja mūsu dzīvojamā kompleksā. Tas bija atskaites punkts, kad bija skaidrs, ka vajag braukt prom.

6. martā Sergeja ģimene nolēma evakuēties. Visus izbraukšanas ceļus no Irpiņas bija nobloķējuši krievu karavīri. Bija tikai viens glābšanās ceļš – gājēju parēja pie uzspridzināta tilta Romanovkā.

”Līdz tiltam bija jānoiet apmēram 400 metri. Viņi gāja ar kājām. Un tajā brīdī sākās apšaude. Tajā brīdi, kad mana ģimene pa šo ceļu skrēja uz autobusu. Trešā mīna viņiem bija liktenīga,” sacīja Sergejs.

tv3.lv: Sakiet, Sergej, kā jūs uzzinājāt, ka jūsu ģimene gājusi bojā?

Sergejs: ”Es vienkārši jau no paša rīta sēdēju un monitorēju savas sievas ģeolokāciju mobilajā telefonā. Ap deviņiem telefons bija tiešsaistē. Es redzēju, ka viņa pārvietojas. Pēc tam viņas atrašanās vietu uzrādīja 7. Kijivas pilsētas slimnīcā. No šī brīža es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Es zvanīju saviem draugiem Kijivā, lai steidzīgi aizbrauc uz slimnīcu un reģistratūrā uzzina, kas notiek, vai slimnīcā ir uzņemti kādi cilvēki. Bet pēc tam “Twitter” parādījās pirmās ziņas. Pirmā bija rakstiska ziņa, ka Romanovkā notiek apšaude civiliedzīvotāju evakuācijas laikā un ir gājusi bojā ģimene. Pēc tam jau atkal “Twitter “”New York Times” nopublicēja bildi. Es ieraudzīju savus bērnus. Bērnu mantas, drēbes. Es viņus atpazinu, neskatoties uz to, ka viņu sejas bija aizklātas.”

Diennakts laikā vīrietis zaudēja visu savu ģimeni. Dēlu, sievu un meitu. Sergejs atgriezās no Doneckas Kijivā, lai apglabātu tuviniekus. Grūti bijis atgūt mirstīgās atliekas no morga, jo bijis nepieciešama tiesu medicīnas eksperta slēdziens. Pēc pāris dienām miršanas cēlonis tika noskaidrots.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Sergejs uzsver, ka viņa dēls bija vistuvāk sprādziena vietai. “Pēc medicīnas slēdziena, viņam sprādziena šķembas bija no galvas līdz kājām pa visu ķermeni, meitai bija viens smags šķembas trāpījums, sievai bija šķembas trāpījums krūšu kurvī un kaklā…”

Vīrietis raksturo emocijas, ierodoties Irpiņā: ”Ļoti smagi. Es pat nezinu, kā to aprakstīt… Kā to aprakstīt, kad redzi trīs zārkus un trīs aukstus ķermeņus, kuri izņemti no ledusskapja. Ledainus. Tagad es esmu bez emocijām… Pirmkārt, ir pagājis laiks… Otrkārt, esmu iemācījies… varbūt mācēju, nezinu, savas emocijas apvaldīt un paturēt sevī. Raudāt vienatnē, nevis cilvēkos.”

tv3.lv Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas zaudējuši savus tuviniekus kara laikā?

Sergejs
Ukrainas iedzīvotājs

Mēģināt dzīvot to dzīvi, kas bija pirms kara. Mēģināt klausīties mūziku, skatīties filmas. Mēģināt nedomāt par to visu un nosacīti izbaudīt esošo dienu. Nevar dzīvot tādā režīmā, vajag soli pa solim sevi vilkt no tā purva, no tā stāvokļa ārā, kas mani ir piemeklējis.

Sērošana ir ļoti individuāls process. Grūti pateikt, kad pāries sāpes. Bet, lai pārdzīvot tuva cilvēka nāvi, speciālisti iesaka runāt par savām sāpēm, būt fiziski aktīvam un nebaidīties vērsties pēc palīdzības pie psihologa.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm